Retrīts

2. diena

Rīts, kā parasti, pienāk daudz par agru, abas kaķu dāmas samiegojušās, visai naidīgi uztver modinātāja zvanu, Viņām pret viesiem ir jūtas. Eju lejā uz otrās mājas virtuvi, tā ir lielāka, plašāka, vairāk vietas, kur rīkoties. Ko līdz ieslēdzu jauno, speciāli šim pasākumam pirkto kafijas automātu, gar stūri parādās Irēnas stāvs. Ar telefonu rokā dodas ķert dārza mirkļus – te ziediņš izplaucis, te rasas lāsīte, te zemenītes grozā un te – PLŪMES, vesels koks, pilns ar saldām, sulīgām plūmēm, un viņa cieši nolēmusi konkurēt ar vietējām vārnām. Nansija, ieraudzījusi Irēnu, atkal laiž vaļā kluso bļāvienu “Lakšmiiiiiii!!”, un abas kā sarunājušas diebj iezīmēt savu nule kā iztīrīto kastīti.

– “Kā gulēji?” es jautāju, zinot par miega problēmām.

– Ai, jau no četriem augšā, bet te ir tik spirgts gaiss.

Tā, lēnām čalojot, stutējam kopā vasaras galdu, kur mums visām sešām savietoties.

Pēc mirkļa parādās Inga ar lielu, sirsnīgu smaidu sejā:

– “Ak, kāds gaiss, kā man šī visa pietrūka!” un, paņēmusi telefonu, pazūd pie dobēm medīt skaistumu.

Abas kaķes kā sastingušas lūr uz Ingas stāvu – kas tā tāda? Vakar bija cita, kur tā palikusi?

Nāk jau arī Santa ar lielu kafijas krūzi rokā – zinot par Irēnas agro celšanos, dāmām viņu mājas daļā ir sava elektriskā tējkanna un nolikta aromātiskā spāņu kafija. Abu kaķu dāmu apjukums kļūst vēl lielāks, kad pa otrās mājas daļas virtuves durvīm samiegojusies un mulsi smaidīdama iznāk Ilvija.

Atkal klusais brēciens “Lakšmiiiii!!!”, un abas aizdiebj uz savu kastīti.

Nu jau viss iekšpagalms čalo, Inga ar Ilviju dalās vakardienas piedzīvojumos lidmašīnā, savukārt Irēna ar Santu par gardumiem un skatiem, ko jau vakar baudījušas.

Kamēr es šaudos no vienas virtuves otrā, izdzirdu:

– Turi ciet, man viņu vajag nokniebt! Kur, kur palika? Es jau nāku!

Ievelku elpu un domīgi nopūšos “nabaga ķirzaka”, vismaz es tā domāju, ka visas metušās mazās, zaļpelēkās ķirzakas medīšanā. Bet, nē, balsis sāk skanēt no vārtiņu puses.

– Tu viņu redzi, kur palika?

Nu jau paliek interesanti, bet man iekavējies brokastu galda pasākums, tāpēc pievēršos saviem darbiem.

– “Mēs viņu nokniebām,” laimē starojot, piesārtušiem vaigiem svinīgi paziņo Inga, atgriezusies terasē.

– “Kautrējos vaicāt, ko tu nokniebi?” es bijīgi jautāju.

– Kā? Tu neredzēji? Tev gar māju piligrimi gāja, un man vajadzēja viņus nokniebt.

– “Āaaaam,” es novelku, “būsim zināt, ka nokniebt ir tas pats, kas nofotografēt.”

Un šī “kniebšanas” tēma tiek locīta un apjūsmota visu brokastu laiku, smieklu pērkoni dārd.

Kad jau ķeramies klāt galda nokopšanai, savilktu urskulīti, galīgi samiegojusies, durvīs parādās Lāsma: “Briiit,” un atkrīt krēslā, ar dūrīti berzējot acis. Nansijai un Lakšmi acis paliek zupas šķīvja lielumā – tur vēl daudz nāks ārā. Tas sāk atgādināt anekdoti par čigānu, kuram sieva dzemdībās dāvā vienu bērnu pēc otra, līdz čigāns, ieķēries daktera rokā, brēc: “Slēdz gaismu ārā, viņi uz gaismu nāk, slēdz to ārā!!” Līdzīgi manas kaķes – taisi durvis ciet!

Nokopušas brokastu galdu, nolemjam, ka šodien pa mierīgo, jāaklimatizējas, jārunājas, jāapkopo domas un vēlmes, tāpēc ērti iekārtojamies krēslos nedaudz parunāties, kas tad ir tas, kas atvests līdzi, ko gribētos atstāt, ko no jauna līdz paņemt. Pirmās asaras, nopūtas, stāsti, pirmie atbalsta pleci, iedrošinājumi. Sešu sieviešu enerģija sāk virpuļot, tīties, vīties, stiprināties.

Tā kā līdz Dinas un Janas atbraukšanai esam ar vienu mašīnu, tad nekur tālu aizbraukt nevaram, man gan ir 7-vietīgais kuģis, bet nav ielikti divi papildsēdekļi. Lai nedaudz izkustētos, ierosinu dāmām uzkāpt kalnā, kas aiz mājas, uz Santa Anas kapelu, kur vēl dažas desmitgades atpakaļ notika tirgi, saieti, kur kapelā nakšņoja piligrimi. Tagad diemžēl kapela atvērta vien pāris reizes gadā, bet skats no kalna augšas ir apskates vērts.

Kamēr dāmas pastaigā, es steidzu gatavot pusdienas un, kamēr katli kūp, nopļauju dārzu. Brīdī, kad stumju pļāvēju garāžā, parādās abas “sīkās” – tā tiek nosauktas Ilvija ar Lāsmu.

– “A mēs apmaldījāmies!” viņas lepni paziņo.

– “Kur, kā???” esmu neizpratnē, kā var apmaldīties, ejot pa taisnu ceļu.

– A mēs aizgājām tur, kur tu teici neiet. Neatcerējāmies, vai tur vajadzēja iet vai nē, tāpēc aizgājām.

Āāāāā. Skaidrs, šī jaukā kompānija būs jātur ciešā saitītē, kusa cerība, ka, kad atbrauks Dina (viņa nodarbībās tāda nopietnāka izskatījās), man būs palīgs grupas saganīšanā.

Vakara daļu pavadījām uz klints radzes Cabo Vidio. Bija gan smiekli, gan klusuma brīži, pirmās individuālās sarunas, sāpju un nodomu lādīšu atvēršanas. Man par lielu prieku mūsu mazais kolektīvs no savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem kļuvis kā vienas rokas pirksti.

– Tev ir ….?

– Pagaidi, ņem manējo!

– Re, apsien šādi!

– Man ir krēmiņš, uzsmērē.

Pirmās sarunas par augiem, to pielietošanu. Mani fascinē Irēnas zināšanas par augu valsti, krāsām. Tās man pašai tuvas tēmas. Ir i tējas vāktas, fermentētas, ir eļļas taisītas, i augu pindas gatavotas.

Nu, ko, otrā diena galā, jau rīt vakarā ieradīsies Dina ar Janu, un būsim pilnā sastāvā.

P.s. Es esmu tādā pateicībā par atvestajām dāvanām, kārumiem. Daļu saslēpu saldētavā, ēdīšu īpašos brīžos (Kāruma sieriņi; Inga varen’ lielu iepakojumu atveda), daļu, kā biezpienmaizes, uzliku visiem cienastam, bet i neslēpu patiku, ka dāmas sieriem vairāk pievērsās.