Katram savi dārgumi

Vai vētrai gatava?

Nezinu, vai tam var sagatavoties, bet izbaudīt neparasti silto laiku – izbaudīju.

Šodien, vakar, aizvakar visas dienas dārzā ar lāpstu, grābekli, zirgāboliem un puķu sīpoliem. Rāvu ar slapju muguru līdz sūrstošām rokām un smeldzošiem pleciem. Kaut ko paspēju, kaut ko nepaspēju. Pietrūka kādu nieka 3-4 stundu, un būtu pabeigusi līdz galam visu lielo dobes kompozīciju, palika trīs fragmenti nepabeigti. Zemi izraku, zirgābolus sabēru, jau tumsiņā veco velēnu pa virsu saliku. Tagad gaidīšu kādu labo dienu, lai sabērtu zemi, noblietētu, saliktu puķu sīpolus un aizraktu.

Mācos rimtumu un nešaustīt sevi par nepaspēto.

Vakar bija tā diena, kad vajadzēja saņemties zemes blietēšanas darbiem, ech, nepatīk, kājas un mugura sāp. Tāpēc norīkoju Gunitu par karsējmeiteni, uzliku “Bermudu divstūra” “Ballējam, neguļam” un metos iekšā dobē lēkāt. Ko teikt, karsējmeitene pārvērtās par sēdoši-smejošo meiteni, tā vietā, lai nāktu talkā, ķēra telefonu un, no smiekliem gar zemi krītot, tēloja paparaci. Jāsaka, ka arī kaimiņi ap logiem aplipa. Pēc krietnas pusstundas ālēšanās varēju saudzīgi salikt dārgumus un aizrušināt. Ai, kā gaidu to ziedēšanas brīdi, būs skaisti man un visiem, kas palūkosies pāri sētai.

Šodien rītu sākām ar ieniršanu mimozās, tā koši dzeltenā krāsa un reibinošā smarža… Viss mazciems smaržo pa gabalu, tīri žēl, ka te bišu nav, tik kamenes apkārt zumzina. Dienas otrā daļa pagāja zirgojoties – kāds tika pie izjādes, kamēr divas citas lielkundzes šķipelēja maisos zirgābolus. Tāda bagātība!!! Un to visu iemainu pret Latvijas šokolādes konfektēm, ko Sāra jau sagaida ar platu smaidu. Viņai ļoooti garšo. Šodienas guvumu viņa lepni novicināja gar izpalīgu deguniem, kamēr pati uzreiz divas Serenādes aiz vaiga aizstūķēja, ar uz augšu uzbolītām acīm rādot, ka mirstot nost, cik garšīgas.

Ech, nabaga mana mašīnīte – vakar piekrāvām bagāžnieku ar no okeāna izskalotiem kokiem, šodien tika smaržas buķete.

Nav viegli būt man piederošam, jāiet, jāizjūt tie paši ceļi, ko eju es.

Nu jau vakars, gana silts, bet pēkšņās vēja brāzmas ar lietus un lielā spēka smaržu, kas apgāž puķupodus, atgādina:

“Gatavojies, es nāku…”

Mazciems rimti gatavojas rītdienai – kaimiņi nostiprina stiprināmās lietas, pieāķē atkritumu konteinerus. Saldi reibinošo mimozu smaržu nomaina siltā uguns un koka smarža.

Vēl baudu, sēžu ārā uz terases ar adīkli rokā, pārmiju kādu vārdu ar garām ejošajiem kaimiņiem, katrs atgādina, ka pēc trim dienām ir lielā Triju Magu diena, jāievēloties vēlēšanās.

Esmu tikusi pie jauna drauga – maza, balta plušķīša, kurš, izmucis no augšējo kaimiņu mājas, nav dabūjams projām, jestri lēkā apkārt un tīko kārumu no mana naksniņu šķīvja. Izmisušais saimnieks vairākkārt mēģināja savu mīluli labināt uz māju pusi, bet suncis, apmetis līkumu ap manu mašīnu, ātri bija atpakaļ, līdz beidzot saimnieks noķēra, iespieda padusē un, neievērojot sunča žēlošanos, aizstiepa projām.

Atkal klusums, spēcīga vēja brāzma, nošūpojas terases laterna, iečīkstas “Štirlica” neapdzīvotās mājas daļas durvis.

“Gatavojies, es nāku.”

Bildēs reklāma Sāras vadītajai zirgu nomai, tik skaists maršruts pa eikaliptu mežu, kalnā augšā, kalnā lejā, gar okeānu, atkal kalnā.

Jauneklis, kad pirmo reizi uzsēdināju zirgā, tā kā lūpu noraustīja, bailes dzina kāpt nost, bet izturēja. Jau pēc pusstundas bailes nomainīja patiess prieks. Šodien bija otrā reize, un jau uz cita zirga, gribot vēl trešo reizi paspēt. Varbūt i tiks, jo mēs ar Gunitu noskatījām laukā ziedošas narcises – “Lai kas tas būtu, tas ir jānes mājās.”