Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz….”

Saskaitīju, šis ir 10. solis

Aiz loga kopš vakardienas ārdās Dana. Visi saimniekus mīlošie suņi ar mieru staigāt pamperos. Mani kaķi – nē!

Sēž, brēc pie durvīm, ārā vajagot.

Atveru, pabāž degunu un, aši apcirtušies, pazūd augšā gultā uz apsildāmā palaga.

Kaut kad dienas vidū ziņās parādījās, ka Danai vienai skumji palicis, kompānijā nākšot kaut kāds uragāns Larry. Man šķiet, ka šāds scenārijs jau ir bijis, tāpēc, drošs paliek drošs, rikšiem uz siltumnīcas pusi, uzkraut esošajiem akmeņiem vēl pārīti. Dažās minūtēs esmu slapja līdz ādai un arī apzūdu augšā gultā uz apsildāmā palaga, drebināmies visas trīs.

Intuīcija strādā, lecu no gultas ārā, piekārtoju matus, zvans pie durvīm, gandrīz infarktu noķēru – stāv viens kapucē, saliecies līkumā, turas pie vārtiņiem, uz deguna maska, tik pēc smejošām acīm atpazinu mīļkaimiņu. Nāk mani pārbaudīt un noskaidrot, vai esmu gatava koppirkumam – apkures degvielai. Te ir tā – ja ņem vairāk kā pusotru tonnu, tad tiek pie labām atlaidēm, tā nu kooperējamies. Viena 800 litru mucu jau tukša, lai cik taupīgi rīkojos.

Un tad, tadam, krāsniņmeistars atraksta, ka viņam esot brīva nedēļa. Brīva nedēļa, brīva nedēļa – man jauna mantra. Varot atbraukt, sākt darbu. AAAAAA!!!!

Iveta, valdies, nepriecājies par daudz, elpo.

Ilgi nav jāgaida. Puse dienas paiet sarakstē, kungs angliski zina tikai “ok” un “no”. Mans vārdu krājums spāņu valodā ir lielāks, bet ne tāds, lai brīvi apspriestu skursteņa izmēru, trubu līkumus un citas visai jutīgas tēmas (atmiņā labi iespiedies, kā sagrieztas vistas krūtiņas vietā laipni palūdzu sagrieztu dzimumlocekli), ir bijuši vēl šādi tādi jautri gadījumi no abām pusēm, kad man mēģināja tulkojot stāstīt, ko vajag darīt. Lai vai kā, kungs nolēmis rīt ierasties un vismaz sākt dūmvadam caurumus griestos taisīt. Ārā vērta, tarllallā, un man sola jumtā caurumu.

Rītdiena solās būt jautra, domāju, kur kaķus iespundēt.

Ir sāpīte – kamēr tie meistari nāca, gāja, tikmēr cenas krāsniņām dubultojušās, mana panika atkal māj ar lakatiņu un sola jautru kadriļu. Elpoju, elpoju, elpoju un gatavoju lielu bļodu, ko zem cauruma palikt.

Mīļo Dieviņ, vai tiešām man viss vienmēr būs caur to pēcpuses vietu, visas normālās iespējas citiem izdalītas?

Kamēr rakstīju šo, atnāca ziņa no maniem Pūčukiem:

I’ve just celebrated the mass for Alina. RIP.

Aizvakar vakarā uzzināju, ka pa varavīksnes ceļu aizgājusi Alīna – jauna, skaista, talantīga sieviete, viena no maniem “spogulīšiem”.

Tik skaudri sirds iesāpējās, asaraina rakstīju Danī, vai var aizlūgumu tādā situācijā.

Atbilde atnāca ātri:

Protams. Laiks tāds. Jābūt Cilvēcībai. Kā tu pati? Zini, man nav savas naudas, bet ir pavisam maz, kas palicis no laicīgās dzīves, es gribu to dot tev. Izturi, mēs arī par tevi lūdzam.

Ai, Dieviņ, paldies Tev par Pūčukiem, par tiem cilvēkiem, kas apkārt. Arī par krāsniņmeistaru, vismaz viens, kurš gatavs kaut ko darīt.

Būsim, paliksim cilvēki, būsim redzīgi, dzirdīgi pret apkārt esošajiem. Reizēm tikai viens vārds var glābt dzīvību.

Bilde senāka, no Gunitas ciemošanās reizes. Buru siltumu!

Vējš aiz loga ārdās, dārd kaimiņu neaizvērtās durvis, bet es ticu, ka drīz, pavisam drīz būs mums siltums.