Dzīve mazciemā – 53

Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz….”

5. solis

Mārtiņi. Aizveras veļu vārti. Uz brīdi pasaule paliek klusumā. Starp bija un būs. Tāds dzidrs, skanīgs mirklis – tagadne.

Iededzu sveces saviem veļiem, lai gaišs ceļš, gluži kā atmiņas, kas paliek manā sirdī, domās.

Aiz loga tumša debesis bez mākoņu pogaļām, daudz, daudz zvaigžņu, un tikai 6 grādi. Nudien, sajūta, ka sals tūlīt iekniebs degunā.

Šovakar Zuzīte silda gaišmatainu, elfam līdzīgu, gaisīgu būtni no Latvijas. Izskrējusies pa kalniem, saelpojusies laimi un mieru, gaidot rītdienas piedzīvojumus, viņa jau čuč, bet mēs ar mincēm, sildot viena otru, aužam nākotnes pavedienus, pamājot ardievas aizejošam.

Kaut zinu, kas jādara ar cerībām, tomēr klusi loloju, ka rīt, varbūt… Varbūt rīt kaut viena tēma sakustēsies. Ka šis triju cilvēku gūstītais meistars nepazudīs un tomēr piekristīs “tik ļoti sarežģīto, daudz darba prasošo” krāsniņu ielikt.

Jūtos kā tās karaļmeitas, kuru pacietības tika pārbaudītas ar mezglainu kamolu tīšanu. Tinu savējo, piņķerēju mezglus, turpinu priecāties par katru jaunu rītu un iemīlēt šo zemi vairāk un vairāk.

Rīt sola sauli un +17 grādus pa dienu, ir cerība pastrādāt dārzā.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 135
12.03.2024. Raibs kā dzeņa vēders, raibs kā sievas lakats jeb - paņem mani azotē

- “Irrr rrrīīīts, ceļamies!!” Negribīgi svempjos kājās, retais brīvais rīts, kad tā gribētos pašņākuļot, un ir jau arī iemesls – pagājusī nedēļa bija ļoti intensīva ar visa veida darbiem, piedevām apaukstējos , ieguvu Niagāras ūdenskritumu no acīm un deguna, kas rezultējās deguna blakusdobuma iekaisumā (un tieši tagad alu sakārojās). Kaķēm prieki - ārā saulīte, zāle apžuvusi, var skriet uz nebēdu, un mazais, ātrais ļoti briesmīgais nekur nav manāms. Nu ja, jo kopā ar tēti un mammu jau tuvojas savām mājām Latvijā. Atmiņās no Edgara ģimenes viesošanās paliks, priecēs mani un viesus uzlabota lejas virtuve ar jaunu darba virsmu, skapīšiem, kas tumšo, drūmo telpu padarīja tik gaišu un plašu. Salikšu vēl gaismiņas, iekārtošu un būs mājīgi un jauki.

#100LaimīgasDienasNamiņā – 36. diena
Grūti rakstīt , mazais besis , kaitina viss. Maz , ka ņemšanās ap mājas papīriem , jampadracis ap Facebook kontu turpinās. Nu jau izmēģināts viss . Reizēm vēlme paņemt lāpstu , uzbraukt kalnos , izrakt alu un kļūt par vienpatnieci .Fonā , joprojām , turku seriāls, laikam kaut kas no mazohistes manī ir, kā citādi …

Dzīve mazciemā – 53 Read More »

Camino – Diena 8

Esmu palikusi bez brillēm, nakts steigā tās palika alberģī zem spilvena. Tālākie ieraksti iespējami tikai ar draugu draudzīgu līdzdalību, jūtos kā kurmītis, tik lāpstas vietā soma.

Šodiena sākās vienos naktī, kad viegli apdullušas rikšojām uz autoostu, lai dotos uz Astorgu.

Camino – Day 17
Day 17. Why on earth do people like sleeping in stuffy rooms? It feels as if they wouldn’t agree to sleep with a window even half-open, even if their lives depended on it.