Īsie stāsti
2. solis no 45
Naktī pamodos no ledainas sajūtas degungalā. Aiz loga tumšas, tumšas debesis ar miljons zvaigžņu podziņām. Skaisti, bet auksti, aiz loga 7 grādi. Ātri ieslēdzu apsildāmo palagu, un jau pēc mirkļa gulta kļuva patīkami silta, arī abas kaķu dāmas, sasilušas, atļāvās izbāzt galvas no segas apakšas.
Rīts nāca ar labām ziņām -viens no paziņu paziņām “nomedījis” kārtējo meistaru, kurš esot gatavs izdarīt darbu un palīdzēt visus materiālus sagādāt. Elpoju un apturu vēlmi laisties neprātīgā laimes dejā.
Pag, Iveta! Vispirms lai atbrauc, izdara darbu, tad i dejosi.
Zāli nopļaut neizdevās, jo mauriņā vietu vietām slapjums virs zemes. Toties tiku pie gailenēm un brīnišķīgas pastaigas pa Cudillero.
Kā sniegs uz galvas uzgāzās Lilija, mēs turpinājām sarunu, ko iesākām maijā. Visus šos mēnešus nebijām redzējušās. Viņai grūti redzēt, ka man ir mērķis, ka eju, daru, kamēr viņa tikai sapņo. Sapņus dzīvotspējīgākus nepadara alkohols.
Es mācos sadzirdēt, klusēt, nejautāt. Mācos vienkārši būt, kamēr pašai tas pieņemami.
Arī šonakt sola aukstu nakti, šobrīd darbinu savu jauno izpalīdzi Zuzīti, trakā parafīna smaka mazinājusies, un tas ir daudz.
Ar rītdienu sāksies gaidīšanas svētki – ar mīļu Sanitas gādību peonijas uzsāk ceļojumu pie manis.
Šodienas atziņa – ir labi vienkārši būt.
