Silti un saulaini
Četras dienas bez lietus un dāsns saules siltums. Neticami, bet termometrs aizvējā rāda +26, tikpat neticami, ka, kā rāda laika ziņas, pēc dažām dienām būs tikai + 9..+14. Tādas te tās temperatūras svārstības, īpaši rudeņos, pavasaros.
Daba tam izcili piemērojusies, un siltās dienas izmanto pēc pilnas programmas – izplaukuši pirmie hortenziju ziedi, rudenī stādītās narcises koši saziedējušas, un apvienotā narcišu, jasmīna (tās, kas vītenis) un jau pārziedējušo hiacinšu smarža viegli reibina. Nākamgad būs skaisti, kad vienlaicīgi ziedēs ap 80 hiacintēm, narcisēm, frēzijām, šogad viss pakāpeniski, jo daļa tikai pavasarī stādītas. Kā tāds maniaks katru rītu skrienu apskatīties, vai pirms dažām dienām stādītās frēzijas jau nav sākušas ziedēt. Pašai smiekli nāk – kā acis vaļā, tā, uzmetot jaku virs naktskrekla, kailām kājām skrienu uz dārzu.
Šodien plānā pabeigt ēnaino dobi tieši pretī guļamistabas logiem. Ilgi domāju, ko tur gribu redzēt – būs dažādas hostas, pavasara smaržīgie ziedi un vasaras noskaņai flokši un studentu neļķes.
Labu brīdi rosījusies, palūkojos uz darbistabas logiem un sāku smieties: abas manas dāmas uzrāpušās uz rakstāmgalda, aptupušās uz pakaļķepām, ar priekšējām bungo pa loga rūti:
“Mēs arī gribam, mēs arī protam rakt, mēs tev palīdzēsim!”
Viņas palīdzēja ar’ – ienācu virtuvē, nezināju, smieties vai raudāt. Visai glīti sasaiņotie saknīšu iepakojumi izstiepti no kastes, daži salikti kaudzītē, daži iestiepti lejas stāva guļamistabā un salikti gultā. Iniciators pilnīgi noteikti bija Lakšmi, izpildītājs – Nansija, tas nu ir skaidrs. Abām šķirnēm raksturīga lietu nēsāšana zobos, tik Lakšmi tāda maziņa, knapi plāno istabas čību var panest, toties Nansija, ja vajadzēs, puscūci aizvilks.
Tā arī ir, jo, sadzirdējušas manus soļus, abas diebj pa trepēm lejā, Nansija uzbozusi kuplu jo kuplu savu skaisto kūniņa asti, Lakšmi sparīgi vicina savu kurilīša ast-ļipu un abas sauc – “Mēs tev palīdzējām, mēs arī protam,” un priecīgi satrauktas glaužas gar kājām. Nansija lielākas ticamības labad paķer vienu sainīti zobos un stiepj uz gultu, tā teikt – kopējai kaudzītei. Un, apstiprinot savu māku, slaidā lēcienā lec pakaļ mušai, pa ceļam apgāžot salikto tīro drēbju kaudzi. Bet muša zobos.
– Kaķiiiiii, es jūs abas izsolē pārdošu, ja kaut viens asns būs nolauzts!!!
Mana balss ir nepārprotama.
– Kooo, nevajadzēja? Mēs tikai palīdzēt gribējām!
Un abas, lūpu uzmetušas, pazūd uz otro stāvu – savā sargpostenī uz galda pie loga.
Viss izstaipītais man jāsavāc vienai, daža laba paciņa cietusi un smalkā kūdra izbirusi pa flīžaino grīdu, gaišo gultas pārvalku. Man ir jūtas, bet uz abām klaunenēm jau ilgi dusmoties nav iespējams.
Mani nedaudz bažīgu dara Nansijas maniakālā tieksme ķert visu lidojošo, kustošo, īpaši otrajā stāvā virs trepēm – ja nu nokrīt, ja nu nenotur līdzsvaru… Cāļu mātes sindroms.
Pusdienu laimīgi nokārpījusies pa dobi, atceros, ka ledusskapī plauktos vairs tikai ievārījuma burciņas, un minkām gaļa beigusies. Tuvojas lieldienas un, visticamāk, sākot ar ceturtdienu, veikali būs slēgti. Lecu mašīnā un dodos uz Muros De Nalon jauko veikaliņu. Starp citu, tur ir nopērkams biezpiens. Ne tik garšīgs kā Latvijā, bet ir, un vēl tur var tikt pie īsta krējuma, sarkanajām bietēm. Gardumi!
Parasti esmu gana taupīga iepirkumos, bet šoreiz ar visām savām šūniņām sajūtu, kā caur manu ķermeni izspiežas iekšējā Bērna nedrošā roķele un iestumj iepirkumu ratos zemeņu kastīti, tikmēr Pusaudzis pagrābis gatavu, smaržīgu ananāsu, un ne par ko nav pierunājams nolikt stendā. Nu, labi, nosmeju pie sevis, jostiņu ciešāk uz citām lietām, būs sevis lutināšanas dienas.
Pa ceļam uz mājām iebraucu pie Lilijas, Sanda savā lielajā pakā ielikusi kārumus arī viņai, tā teikt – par manis pieskatīšanu.
Es biju lūgusi mazo kārbiņu ar marinētajām siļķēm, tā ir Lilijas vājība, bet Sandas vīrs uzstāja, ka īstam krievu tautības cilvēkam vajag to īsto siļķi – metāla kārbā. Starp viņiem abiem izcēlās nopietna diskusija, starp “Iveta teica” un “es zinu, ko vajag”, tāpēc tika nosūtīti abi veidi. Lilija ir tikai ieguvēja; smaids līdz ausīm ar tradicionālo
“ой, не могу, ой, умираю, ой, худеть надо, ой, щас обожрусь, пошла кортошку варить”.
Starp mūsu mājām nieka 10 kilometri, laiks pasakains, viss zied, zaļo, putni dzied, un es izlemju par labu mazajam ceļam caur ciemiem. Roka pati pasniedzas pēc lielās, smaržīgās zemenes.
Mmm, salda, sulīga.
Mājās gaida darbu darbi, bet, ieskanoties dziesmai “The wind of change”, rodas spontāns lēmums – ja lutināt sevi, tad pa pilnu programmu un esot kā rītdienas bērnam:
Take me to the magic of the moment
On a glory night
Where the children of tomorrow dream away
In the wind of change.
Pabraucu garām mājas ceļam un aizstūrēju uz klints raga pusi. Šī dziesma man asociējas ir īpašu laiku, cilvēkiem, notikumiem, sirdī iezogas viegla, mazliet durstīga saldsērīgā romantika, nu akurāt kā tikko apēstā zemene. Izlemts, šovakar zemenes, saulriets, klintsradzes un saruna ar sevi, laiku un vēl kādu.
Siltais laiks un Semana Santa – klusā nedēļa – izvilinājuši no pilsētām cilvēkus uz saviem lauku īpašumiem, gandrīz pie katras mājas iznests saules sargs, ļaudis sēž ap galdiem, sarunājas, dzer sidru. Brauciens cauri Soto De Luinai ir īsts baudījums acīm, priecājos, ka tuvumā nav mašīnu, samazinu ātrumu, lai varētu aplūkot košo zaļumu, izplaukušos augļu kokus un skaistos, tumši zilos īrisus, kas zied pie daudzu māju sētu ārsienām. Atceros, kā pirms gada un mazas astītes mēs te bijām kopā ar Zani.
Cauri šim mazajam ciemam vijas Camino, visas norādes atjaunotas viesu namiem tiek pucēti logi, durvis. Gar ceļmalu saliktie soliņi gaidīt gaida ceļotājus, kuri te, koku ēnā, piesēdīs, izstaipīs kājas, atslies muguras, tiks pieņemti lēmumi – palikt te vai iet tālāk. Kāds noteikti kāri savilks degunteli, sajūtot gardo pusdienu smaržu, kas nāks no tuvējām ēstuvēm. Tas viss vēl būs. Ļoti ceru, ka būs.
Pagaidām uz soliņiem sasēduši jaunieši, puiši koķetē ar jaunajām dāmām, dižojas ar dažādām mākām, kāds rāda kaut ko no break dance, kāds ko no akrobātiskajiem trikiem uz riteņa, dāmas sēž, dzer dzērienus no skārdenēm un vēro. Mazā lauku romantika.
Redzot pilno stāvvietu pie Ovinanas restorāna, iezogas šaubas vai tik klintsradze nebūs pārpilna ar saulrieta medniekiem, bet man veicas.
Mašīnas ir, bet nedaudz, izmantoju iespēju, ar videozvana palīdzību parādu savu skaistumu dažiem okeāna mīļiem. Okeāns tiešām skaists, ūdens krāsa atkarībā no dziļuma mainās no gaiši, gaiši zilas līdz tumši tēraudzilai, pa vidu ieķerot arī zaļos toņus, stāvās nogāzes saziedējušas smalkos zilos ziedos un rozā adatu ērkuļus. Rozā brīnumi ir īsti savvaļas mīļi – pagājušajā pavasarī vienu atnesu mājās, stiebri aug, bet nezied.
Toties šeit zied koši, zieds pie zieda veido skaistu, reljefainu paklāju.
Sākas paisums, un caur nobrukušajām kintsradzes gabala atlūzām okeāna viļņi sit spēcīgas bangas uz augšu, okeāns dun. Izvēlos sev vietiņu pavisam tuvu klints malai, uzmanīgi apsēžos, aizveru acis, un, baudot sarkano, saldo zemeni, ļaujos ūdens šalku ritmam.
Ieelpa, izelpa, un aizklīstu kaut kur domās.
Realitātē atgriež pieklusinātas balsis, nāk divi jaunieši, rokās sadevušies, un tā žēli paskatās uz manu pusi.
Pasmaidu un pieceļos, lai atdotu savu vietu viņiem.
Tikmēr saule jau zemu, zemu, biezais miglas plīvurs, kurš jau nedēļu klāj mūsu pusi, liedz redzēt spožās saulrieta krāsas, bet sajūtu jau tas nemazina.
Mājup braucu jau vieglā tumsā, dungojot līdzi pa radio skanošajām dziesmām, ko dāsni piedāvā Radio Skonto (jā, jā, klausos, pieslēdzoties internetam). Esmu uzlādējusi savas patukšotās baterijas.
Piestūrējot pie namiņa, atskan jaukā Prāta vērtas dziesma, mazliet iesmeju par tik trāpīgiem vārdiem:
Diena sākas, kāpju uz svariem,
Manis pietiks vēl diviem pavasariem,
Piere rievās, kaujas pozā,
Mīļotā, noņem tās brilles rozā…
Ceru, ļoti ceru, ka manis pietiks vairāk kā diviem pavasariem.
Tik silts vakars, gribas pakavēties ārā, bet aiz durvīm skan raudulīgs duets.
– Mēs tā vairs nedarīsim, ko tu atvedi?
Eju barot savas kaķu meitenes, kuras laiku nav tērējušas velti, Nansija nostiepusi mazo spilventiņu lejā. Tiešām ne kaķis, bet tāds mazs šunelis.
Cik labi, ka viņas man ir..
