Dot un ņemt
Zvaigznes diena atnāca ar ļoti vērtīgu dāvanu – pirmo dienu bez lietus, krusas, vēja.
Saulīte spoža, spoža pie dzidri zilajām debesīm. Izstāstīt nevar, kas tā par baudu pēc triju nedēļu salšanas, kad negaisu, vētras pēc apkuri varēju vien 9 dienas izmantot, sasilt saules staros.
Pusdienas laikā temperatūras stabiņš pakāpās līdz +18 grādiem, neticami, ka naktī bija nulle.
Mīļkaimiņš nošūpo galvu – tik traku ziemu viņš neatceroties, mums te pat viegls sniedziņš bija.
Lai vai kā, saule sasilda un aizdzen aukstumu un tumsu arī no prāta, sajūtām, kas bija ieviesušies, sastopoties atkal ar Laika Dieva lēmumu un atkal iepazīstot vārdu “nekad”.
Jā, atkal viena balss vairs neskanēs, viens telefona numurs jādzēš no sarakstiem.
Neizprotami, netaisnīgi…
Spānijā šodien svin triju Karaļu (Magu) dienu, bērni tic, ka tieši šie Karaļi, kas nesa pirmās dāvanas jaundzimušajam Jēzum, spēj piepildīt visas viņu vēlēšanās. Te ir tāda tradīcija, ka naktī no piektā uz sesto janvāri trīs Karaļi apstaigā ciemus un dala dāvanas – izkaisa dārzos vai noliek pie namu durvīm konfektes, bērni cenšas pamosties pēc iespējas ātrāk, lai pirmie tiktu pie kārumiem. Manā mazciemā es iejutos karalienes lomā, sagatavoju saviem kaimiņiem nelielas dāvanas – kaut kas pašas rokām gatavots, kaut kas laicīgi pasūtīts no Latvijas, kaut kas no Santas sūtītās pārsteigumu dāvanas, kur speciāli bija norādīts, ka mazās mini balzāma pudelītes domātas palīgiem, labdariem.
Tad nu visu, kā nu varēju, tā sasaiņoju, un klusiņām izslīdēju pa savu mazciemu. Lielākā dāvana tika Štirlica jeb donjas Esteres ģimenei; zaļās mājas iemītniekiem, zinot, ka tur mīt mazi kārumlāči, paciņā ieliku kaut ko no saviem kārumiem – gardajām Laimas konfektēm, un tā katrai tuvējai kaimiņmājai tika pa mazam kārumam. Šogad tāds laiks, kad cilvēki satraukti, smaida mazāk kā ierasts, tāpēc katrs mazs pārsteigums ir gaidīt gaidīts. Un ilgi nav jāgaida, jau esot dārzā, griežot hortenzijas, dzirdu kā zaļās mājas bērni sajūsmā spiedz, arī no Esteres mājas durvju kliņķa pazudis sudrabotais sainītis, un kundze logā māj man sveicienus. Tik patīkami būt mazliet burvei, kaut uz mirkli.
Šogad jūtos ļoti lutināta no jūsu puses, tik daudz dāvanu pa visu dzīvi nav bijis, un tās ar roku rakstītās vēstules – īsts balzāms dvēselei. Ja kādreiz atvēzēšos uz grāmatu, noteikti atradīšu tām vietu. Nezinu, vai spēšu katram, kurš mani atbalstījis, atdarīt ar to pašu, bet ziniet, ka riekšava no zaļās mājas bērnu smiekliem, stariņš no Esteres kundzes un viņas darbīgā vīra smaida, mīlķaimiņu pateicības un sajūsmas izsaucieniem ir jūsējā, šodien dalītajās dāvanās ir kriksītis no katra no jums.
Arī mani sasniedz šīs īpašās dienas dāvana – kad jau esmu ierakusies lielajā nogriezto zaru kaudzē, zvana telefons:
– Ko els, tik nesaki, ka atkal dārzā?!
– Aha, zarus griežu.
– Saule spīd, man brīvdiena iedota, braucam vizināties!
– Laaabi!
Šoreiz piekrītu ar gariem zobiem, jo pienākumu apziņa liek palikt dārzā, un turpināt trako darbu, bet iekšā putniņš vicina spārnus – vajag, vajag izrauties, pastaigāt, vienkārši papļāpāt ar kādu.
Lilija iebrāžas pagalmā, kad esmu atbrīvojusi savu divmetrīgo, ziedošo naudas koku no hortenziju un vēl kāda nezināma krūma zariem.
– “Jaaaaa, pareizi manējie saka, ka tevi steidzami izprecināt vajag, pirms neesi visu ciemu uzrakusi vai apgriezusi to, kas desmitiem gadu nav aiztikts,” Lilija balsī smejas.
Lilija palīdz man aizvilkt lielos krūma zarus pie dzīvības kokiem, un ejam dzert kafiju.
– Mīļā pasaulīt, pat ledusskapī siltāks kā pie tevis!!!
– O, mīļā, šodien jau silti, bet aizvakar un vakar domāju, ka ragā sasalšu, kopā ar kaķiem sēdējām zem diviem plediem un apsildāmās segas.
Šodien mūsu ceļi aizveda uz mazu pilsētiņu netālu no Aviles ar divām skaistām, smilšainām pludmalēm, nelielu zvejas kuģīšu ostu, skaistu 17. gadsimtā celtu baznīcu un krāsainām, sakoptām mājām. Raugoties dzidri zilajās debesīs, rāmajā okeānā, grūti iedomāties, ka vēl divas dienas atpakaļ te plosījās vēja, lietus un krusas deja. Trīs stundas palidoja nemanot, vēl tik tradicionālā brīvdienu kafija vietējā kafejnīcā, un jau tumsā ceļš uz mājām.
Atgriežoties mūs sagaida mīļkaimiņu izstrādāts plāns, ko un kā darīt, lai es nesasaltu ragā, gaidot pavasari. Rīt sāksim rīkoties.
Un vēl, laika ziņas sola vēl divas dienas bez lietus, tas nekas, ka naktīs tik ap nulli, dienas vidū +16..18, varēšu pabeigt darbu pie hortenzijām un, kamēr strādās rokas, prātā izvirpināšu jaunu, interesantu ideju – projektu.
Cik maz vajag – vienu siltu dienu, lai manī atgrieztos dzīvotprieks, to vēlu arī jums.
P.s. Santa, Tev pateicība no Lilijas – attaisījām zefīra paku, pati saproti, ar vienu nepietika.
