Melnās dienas

Pačīkstēt jau var?!

Ir ieraksti, kurus publicēt varu tad, kad esmu izrāpusies (vismaz emocionāli) no kārtējās situāciju bedres.

Jau pāris nedēļas garastāvoklis ir tāds, nu, ne gluži mušmires ēst, bet smaidīt arī negribas.

Viss sākās divas – trīs nedēļas atpakaļ, kad, pateicoties vēl vienam Spānijas rūķim Juanam, tiku pie brīnišķīgas, angliski runājošas juristes Monica kontaktiem. Detalizēti izrunājām manu situāciju, lūdzu noskaidrot, palīdzēt sakārtot alberģa pagaidu atļauju, reģistrēt uzņēmējdarbību, vārdu sakot – kļūt legālai.

Tā kā joprojām nav skaidrības, kas notiks ar robežām, sakārtojot dokumentus, varētu piedāvāt apartamentus (katru mājas daļu atsevišķi) spāņu ģimenēm. Rēķinu maksāšanu neviens nav atcēlis un mēneša izmaksas man ir gana iespaidīgas.

Pāris dienu laikā Monica, visu noskaidrojusi, saka – “Darām, vajadzīgi mājas plāni, esmu jau sazinājusies ar Astūrijas tūrisma centru, kā atsāks darbību, varēsim iesniegt dokumentus.”

Jauki, ar Jekaterinas palīdzību sazinos ar saimniekiem, taujāju pēc plāniem…. un… tie esot pie māklera.

Mani pārņem viegls nelabuma vilnis un nejaukas priekšnojautas.

Labi, sazināmies ar mākleri, galu beigās jau ziemas sākumā lecīgi paziņoja, ka mājas dokumenti esot, pat atsūtīja dokumentu vāka bildi (pievienošu bilžu galerijā).

Jā, viss esot, pats sazināšoties ar manu juristi, rīt dokumentus nosūtīšot. Drošs paliek bailīgs, es arī juristei nosūtu viņa kontaktus, lūdzu sazināties, paskaidrojot situāciju.

Paiet nedēļa, klusums. Sazinos ar juristi, uz telefona zvanu neatbild, sms atraksta, ka mākleris esot zvanījis, bet dokumentus nav atsūtījis. Izlasot šo, man ausīs sāk zvanīt un jūtu, ka reālas dusmas pārņem. Rakstu viņam angliski – kur dokumenti, es par tiem jau pirms gada samaksāju!!?? Atbilde atnāk sekojoša: “Hello how are you doing? I already spoke with your lawyer, with the architect and the topographer. I plan to go next week with them to your house. I’ll tell you the day. Cheers.” Ir skaidrs, ka to rakstījis kāds cits, jo pats angliski nesaprot, nerunā. Juriste man vairs neatbild… Ko viņš viņai sastāstīja – nav ne jausmas. Asaru nav, tikai pilnīgs bezspēks, drebulis, rokas tā trīc, ka nespēju i krūzīti rokās noturēt.

Paiet diena, un atkal ar Jekaterinas palīdzību sazinos ar mājas saimniekiem, jā, esot kaut kādas problēmas, bet Lisardo (mākleris, nu jau saucu vārdā) visu kārtošot, rīt braukšot ar mērnieku. Paiet vēl diena, nekas nenotiek, reizēm vai stundu stāvu piespiedusies nokaltušajam kamēliju krūma stumbram, šķiet, saplūstam, arī mani zari sāk kalst.

Paiet vēl diena, nav ne māklera, ne ziņu. Iestājusies Spānijas vasara, ārā gandrīz +30, kaķi laiski guļ verandā atpūtas krēslos un pieņem saules vannas, pēkšņi blīkšķis, skrienu uz verandu, domāju, kaut kas ar Bohēmu, viņa pēdējās dienās stipri vārga, kas arī piedod garastāvoklim pelēko nokrāsu.

Nē, ar kaķiem viss kārībā, tik abas satrūkušās, kažokus uzbozušas, raugās uz durvju pusi. Paskatos – divus pakāpienus zemāk guļ putns – ietriecies stikla durvīs, turpat pie kājām arī nomirst. Tā tik vēl man trūka.

Emocijas pa galvu uzjauc tādu kokteili, nejaukais drebulis arī klāt. Lai kaut cik sevi savāktu, nolemju ieiet karstā dušā, noskalot visu nost un tad prom, staigāt gar okeānu, lai darbi pagaida.

Knapi iznākusi no dušas, vēl knapā dvielītī ietinusies, drīzāk jūtu kā dzirdu kņadu mājas priekšā. Paskatos pa logu – saimnieki atbraukuši bez brīdinājuma.

Nepatīk!! Šodien nekas nepatīk.

Ātri uzrauju kaut ko mugurā, noskrienu lejā, bet tur jau visas durvis vaļā, garāža attaisīta, Minucha ieradusies pedikīru taisīt!!! Uz salonu iet baidās, mājas kādu aicināt baidās, izdomājusi to taisīt šeit.

Paldies Visu augstākajam, ka mana spāņu valoda ir tāda, kā ir, šai brīdī varētu i skandālu uzrīkot, īpaši, kad kundzei vajag bļodu ar ūdeni atnest, uzklausīt, kā puķes pareizi jālaista (man tā i niez mēle pateikt par sapuvušo ābolu kalniem pie koku saknēm), tad stafeti pārņem Paco, jāiet izcilāt visas kanalizācijas šahtu lūkas, lai viņš var apskatīties ūdens līmeni.

Man jau tā nekāds garastāvoklis paliek vēl nekādāks. No saimniekiem nekādu komentāru par mājas papīriem, plāniem, arī kad ieminos, ka man vajag dokumentus.

Parastā dienā visu šo ņemšanos i galvā neņemtu, vēl atjokotu. Saprotu – divi slimi vecīši, dēls Barselonā, jūtas vieni, visu laiku sēž dzīvoklī, no visa baidās, te dārzs, svaigs gaiss – lai jau brauc. Vēl i kafiju uzvārītu ar ko garšīgu pacienātu. Bet šobrīd tas ir iebrukums manā teritorijā, atkal kāds man atļauju neprasot vandās pa manu dzīvi, iedzīvi un vēl noteikumus diktē.

Kad tracis rimstas, skaidri zinu, kur izlikšu savas emocijas, ar Jekaterinas palīdzību top vēstule Lisardo, tāda pieklājīgi nikna, ar atgādinājumu, ka pirms gada esmu veikusi mājas inventarizācijas apmaksu, kur ir mājas plāni??? Ka esmu gatava sniegt par viņu sūdzību. Pēc stundas atnāk ziņa kā izsmiekls – sūdzies!

Nu jau skaidrs, ka nekāda okeāna nebūs, esmu pārklājusies ar sarkaniem pleķiem, acis dedzina, vienīgais ko vēlos – gultā, segu pāri galvai. Brīdī, kad esmu jau pie gultas, zvana telefons, negribīgi paceļu – Lilija.

– Nu, kā?? Kas Tev tur par traci bija?? Klausies, man bija gadījums….

Mīļkaimiņi jau noziņoši par jezgu, zvana, lai mani uzmundrinātu. Tālākā pusotra stunda paiet smieklos. Viņa man tiešām no Augšas atsūtīta.

Nākošajā rītā abas ar Jekaterinu ķeramies klāt vēstuļu rakstīšanai saimniekiem – ir tāda sajūta, ka mākleris viņiem saka vienu, mums kaut ko citu, ka arī viņi dod mums citu informāciju. Paiet vēl dažas dienas. Beigās atnāk ziņa, jā, neesot plānu, nav taisīti, bet šonedēļ ieradīsies Lisardo ar arhitektu, topogrāfu, bet rīt no rīta desmitos būšot apkures meistars un gāzes pārbaude.

Tā, atkal mani plāni kaķim zem astes.

Pēc dienas man ļoti nopietna lekcija, sākas Dzimtas seminārs, tas vienmēr ir ļoti sarežģīts, tagad vēl online variantā. Kā iespiest to, ko daru praktiski pa 8 stundām divas dienas pēc kārtas klātienē, pusotrā lekcijas stundā.

Uzmetumi jau gatavi, tik jāsaliek normālā tekstā, tā, lai arī citi saprot, ne tikai es, par ko ir runa. Skaidrs, visa nakts paies darbos.

No rīta vēl nav deviņi, kad klāt pats saimnieks, kundzes nav, esot apslimusi. Atkal atkārtojam kanalizācijas šahtu apskati, izcilājam vākus, apstaigājam augļu kokus, notiek gana asa diskusija par “pagaro” zāli un zālienā atstātajām orhideju un margrietiņu ziedu saliņām. Viņu uzskats, ka jābūt visam nopļautam līdz zemei, tā, ka knapi saknes redzamas. Man tā nepatīk, un arī saule izdedzina lielus dzelteni brūnus pleķus. Ņemu Paco pie rokas, rādu uz kaimiņu pagalmu un saku: “No me gusta. Me gusta la tierra verde. Amarillo – muerto, verde – vivo.” (Man nepatīk. Man patīk zaļa zeme. Dzeltena – mirusi, zaļa – dzīva.)

“Labi”, Paco atmet ar roku. Tālākās četras stundas paiet ņigu ņegā, brauc mašīnas, nāk meistari, katrs kaut ko bauda, staigā pa telpām, tiek kaut kas skrūvēts, raustīti kloķi, stumdītas mēbeles. Es izvēlos to visu neredzēt, bet klāt jābūt, tāpēc, apbruņojusies ar tīrīšanas līdzekļiem, luptām, švammēm, ķeros pie metāla sētas un vārtiņu pucēšanas darbiem. Pa ausu galam dzirdu, kā Paco cītīgi stāsta, ka esmu no Latvijas, spāniski nerunāju, bet ļoti jauka, u.t.t., redz, viņš stingri nolēmis mani izprecināt, viens kandidāts jau esot nolūkots (šis vēl ir neuzrakstītais stāsts).

Šis pasākums mani galīgi neiepriecina, labāk būtu dokumentus kārtojis, elpoju, elpoju, elpoju…

Kamēr tiek izrakstīts gāzes sertifikāts, vai kā nu to atļauju uz pieciem gadiem sauc, kungs ap 40-50, acis zibinot, sāk uzdot jautājumus – cik ilgi esmu Spānijā, ak, tīrs mēnešus, tas jau tāds sīkums vien ir. Vai ta viena dzīvojot? Ievelku elpu un strikti atbildu “Nē, man ir divi kaķi”, un, savākusi uz grīdas nomestās vecās gāzes caurules, kaut kādas blīves un vēl kādus gumiju galus, dodos projām, atstājot kungu nopūšoties.

Pie laba noskaņojuma droši pakoķetētu, bet šobrīd visi viņi ir iebrucēji manā teritorijā, pie kam par šiem iebrukumiem ir jāmaksā krietna naudas summa, bet mājas dokumentu ta nav.

Nekas labāk nepaliek, lasot Camino grupu ierakstus, privātajiem alberģiem klājas visgrūtāk, tiek gatavots lūgums valdībai pēc atbalsta mehānismiem. Šobrīd tiem atbalstu sniedz spāņu, angļu, amerikāņu u.c. kopienas, tiek veidoti saraksti, ar tiem, kuri paliks slēgti un vajadzīgs atbalsts elementāro rēķinu apmaksai, gan ar tiem, kuri būs gatavi šogad uzņemt ceļotājus, par tām nepieciešamajām summām, lai aprīkotu alberģus pēc jaunajām prasībām. Tās izpildīt tiem, kuriem ir tikai viena, divas telpas ar daudzajām gultām, ir neiespējami. Atkal skumji nopūšos – man ir ideālais variants: istabas 1-3 piligrimiem, nekas ar finiera plāksnēm nav jāatdala , tik roku dezinficējamie jāsaliek, matraču pārvalki, apavu, mugursomu novietojamie skapji jāsapērk.

Domas šaudās pa galvu, burtiski ar spiešanu piespiežu sevi nobraukt uz okeānu, tāpat nekas sakarīgs galvā nenāk. Staigāju pa kluso taku gar upīti, putni dzied, tālumā skan cilvēku balsis, okeāna viļņi dun. Otro reizi, kopš sācies vīrusa trakums, uzdodu sev jautājumu – “Iveta, ko Tu darīsi?? Kā Tu tiksi galā??”

Nezinu, bet skaidrs ir tikai viens, ka, gluži kā filmā par suni Sāļo, kurš ar pēdējiem spēkiem peldēja pakaļ savam kuģim, arī es, kamēr vien rokas, kājas klausīs, kamēr vien galva spēs kaut ko izdomāt, ķepurošos. Nē, ne tāpēc, lai kādam ko pierādītu, sevis pēc, savas vietas pēc. Nosēdēju pie okeāna līdz gandrīz pusnaktij, kāpjot augšā tumsā pa stāvo kalnu līdz mašīnai pateicības akmeņu sainis kļūst tik smags, ka brīžam gribas mest to prom – “Kam tev to vajag??”, raud iekšējais čīkstulis, “tu tāpat nevarēsi, tev nesanāks, un semināram arī neesi gatava, atskaiti naudu atpakaļ, tu nevarēsi”, un čīkstulis pieņemas spēkā, kaut kur pakrūtē sāk knosīties “upurītis” – “Tu šo visu nevari rakstīt, par tevi smiesies, tevi nesapratīs.”

Spēcīga citronu smarža, kas nāk no kāda mežvīteņu krūma, mani atskurbina, sapurinos un aizgaiņāju abus čīkstuļus. Varbūt ne perfekti, bet izdarīšu, un rakstīt arī rakstīšu, jo es apsolīju sev – būt godīgai katrā ierakstā.

Dažas dienas atpakaļ bija mazā jubileja – trīs mēneši, kopš esmu šeit. Ilgi domāju, kā pateikt paldies visiem tiem, kas man ir palīdzējuši, atbalstījuši, kas sūtīja dāvanas manā pagājušā gada dzimšanas dienā un sūta joprojām. Sākumā bija doma sarakstīt vārdus uz skaistas papīra lapas un pielikt pie sienas, bet tas kaut kā negāja pie sirds. Tad atcerējos – pirmajās dienās, kad Zane vēl bija šeit, reiz, uznākot augšā no okeāna, viņa man pasniedza akmeni –“Re, saki, lai katrs, kurš paliek pie tevis, uznes akmeni, tev akmeņu dārzs veidosies.”

Ahā, lūk, ideja. Piepalīdzot Zanei un vēl vienam rūķim, tapa ideja, ka akmeņus no okeāna pludmales nesīšu es – katram, kurš palīdzējis, savs akmentiņš ar vārdu, visi kopā veidojot Camino zīmi – gliemežvāku uz sētas sienas posmiem. Tā katram būs bijusi iespēja paieties kopā ar mani kādu gabalu no Ceļa un palikt Ceļam piederīgam, sveicinot katru, kurš ies garām. Tā nu katru reizi, kad esmu pie okeāna, salasu tos akmeņus, kas uzrunā, nesu kalnā un, mājas atnākot, skatos – kurš vārds kuru akmeni uzrunā. Tikko vērsies vaļā veikali, tikšu pie pareizās flīžu līmes, sākšu likt uz sētas sienas.

Jubilejas dienā, ņemu sarakstu ar vārdiem un akmeni ar Zanes vārdu, veicu Ceļu augstajā kalnā. Ir kāpts augstākos un stāvākos, bet šis bija tāds īpašs kāpiens, piedomājot pie katra soļa, spītējot niknajām vēja brāzmām, kas draudēja nopūst no šaurās, stāvās takas. Kāpu klausījos okeāna viļņu dārdoņā un klusiņām skaitīju veltījumu mantras. Uzkāpjot augšā, vēju jūt, bet iestājās tāds miers. Žēl, ka mazā kapella slēgta. Pasēdēju uz akmens pie tās, svecītes vietā aizdedzu mazo lukturīti. Lai spīd gaismiņa katram, kad vajag.

Laikam jau doma par pateicības akmeņiem palīdzēja, jo līdz pirmajai rīta gaismai lekcija tika ierunāta, atkal pārgrupētas finanses, izdomāts kāds gājiens uz priekšu. Nosēdēju līdz pirmajiem gaismas stariem uz kāpnītēm, baudot nakti un ziedošās magnolijas reibinošo smaržu.

No rīta manus rakstu darbus pārtrauc Lilijas zvans: “Tак, внучка Льва Николаевича Толстого, бросай свою писанину, я тебя записала k педикюрy – она такая сoдистка, но потом так хрошо. В субботу едем.”

Kā iedomājos par saviem diviem nagiem, kuri pēc mana Camino noiešanas aug nepareizi, ir skaidrs, ka vismaz vienu dienu šīs sāpes padzīs no galvas mākleri.