Hospitalero – 6. daļa

Šo es teicu sev, kad sāku savu Camino, tagad novēlu katram, kas to iet:

Neklausies, ko runā apkārt, sadzirdi tikai savu ķermeni. Tev nav nevienam nekas jāpierāda, šai dzīvē esi tikai priekš sevis, lai darītu laimīgu sevi. CEĻŠ Tev parādīs, pateiks to, ko pasaule noklusē, Tu ieraudzīsi savu iekšējo gaismu, savu bagātību. Un tikai Tavā paša ziņā – noticēt, pieņemt vai aizmukt krūmos!
Buen Camino katram, kurš iet savu CEĻU, vienalga vai pilsētas ielās, lauka plašumos vai dziļi sirdī!

This is what I said to myself when I started my Camino. Now I say this to everyone who will walk it:

Do not listen to what people talk, only hear your body. You do not have to prove anything to anyone – you are only for yourself in this life, to make yourself happy. The WAY will show and tell you what the world will not. You will discover and see your own light, your inner treasure. And it is only up to you to believe it, accept it or run away.
Buen Camino to anyone who is walking their own WAY be it in the streets of a city, vast fields or deep in one’s heart!

Buen Camino my dear Teresa Casal, Helena Valovic! ❤️ ❤️

C:\Users\xa\Desktop\ivetas stastu bildes\hos6-1.jpg

C:\Users\xa\Desktop\ivetas stastu bildes\hos6-3.jpg

Citi raksti

Hospitalero – Part 11. Choices

…noise which encompasses in itself huge wheels rolling on pavement, rhythmic thumping of pile engines, blasts of a waterfall and crash cymbal hits pull me out of sleep. I turn on the light, get my glasses, my phone – it’s a little past four.

Dzīve mazciemā – 78

28.10.2022. Sirdssāpīte

Lietderīgi izmantoju lietaino dienu, lai nobrauktu no sava pakalna uz lielciemu sakārtot dažus ar māju saistītus jautājumus. Šodien Cudillero iknedēļas tirgus diena. Vēroju tos dažus stendus un iekšēji apraudājos: divos tirgoja sintētiskās čības, aļa Adidas botas, zeķes, vienā - no bāzes paņemtus saldumus kastēs, vienā - dārzeņi, tādi pat, no kādas bāzes paņemti, vēl vienā sieri, bet sapirkti kaut kur, un vēl divos - milzu izmēru apakšbikses, un te es paliku “stuporā”: a priekš kam??? Tur vienā starā es varētu ietūcīt abus savus mīļkaimiņus un otrā "Štirlicu” pāri ar visām koka tupelēm. Bet varbūt es kaut ko nesapratu, varbūt tie ir kaut kādi eksotiski dekori, jo bija izlikti visredzamākajā vietā un lepni plīvoja vējā...

Dzīve mazciemā – 150

21.07.2024. #BraucCiemos arī tu!

Dārzā smaržo lilijas - tik saldi un reibinoši, kā tikai pasakās var būt. Bet, manu viešņu vārdiem runājot, te arī esot pasaka, un tāda, ka, izejot pagalmā, ieelpojot tuvējā eikaliptu meža, okeāna un ziedošā dārza smaržas, asaras sāk pa vaigiem ritēt. Man bija prieks un patiesa laime uzņemt četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkātājas. Grupas veidojas debesīs - kā citādi uz Rūtas un viņas meitas Grietas aicinājumu pieteiktos Anita un Ieva? Atšķirīgas, bet tik ļoti vienotas.

Dzīve mazciemā – 118

25.07.2023. Viesi namiņā. Dionīsa meitu ierašanās un pārdomas

Katrs viesis tiek sagaidīts ar īpašu jūtu kokteili, kurā sastāvdaļas mijas vietām un proporcijām, ir gan bažas “vai patiks”, gan neviltots prieks un laimības sajūta, ir ilgas, ir satraukums par sevi, vai pratīšu attiecīgi uzvesties, uzminēt, sajust vēlmes, kā atreaģēšu, ja labāk situēti cilvēki vēlēsies mani pamācīt u.t.t. Tas viss pieder pie manas jaunās nodarbes, ko tikai vēl apgūstu. Kā bērns, kas stingri nolēmis iemācīties iet, bet kājeles pinas un ķeras, gāžot mazo stiprinieku gar zemi. Tā ari es - ar katru viesi ko jaunu iemācos, pirmkārt, jau saviem ērkšķiem uzlikt maigas micītes.