Otrā/trešā diena. Esmu apguvusi jauno mājvietu, mācos komunikāciju ar visiem trim priesteriem. Jāatceras, ka te ir Spānija, un priesteri ir īpaša kasta, pat, ja pilnīgi neizskatās pēc tādiem. Skatoties uz Andrē – ja neredzētu koka krustiņu kaklā, liktos parasts, normāls hipiju džeks ar gariem, lokainiem matiem, kurš savā telefonā seko līdzi futbola mačiem.

Par telefoniem īpašs stāsts – pirmajā vakarā, kad viss nokopts, sanākam mazajā kapelā, lai pateiktos par dienu un norunātu nost visu, kas dienas laikā sakrājies. Bija jau patīkami dzirdēt, ka visi četri kungi saka Dievam paldies par manu ierašanos. Nu jā, pat ja arī formāli, vienalga – patīkami. Bet stāsts ir ne par to. Kad visi izteikušies, sākas lūgšanu laiks, un liels ir mans pārsteigums, ka visi četri ieurbušies telefonos. Modernās tehnoloģijas nokļuvušas arī līdz baznīcai, priesteri nenēsā līdzi smagās grāmatas, iztiek ar telefoniem.

Mans rīts sākas 6.30. Jā, priekš manis tā vēl ir dziļa nakts, pamosties palīdz spožā saule un ritmiskie agrīno piligrimu soļi uz bruģa. Pēc lielas krūzes ar karstu, stipru kafiju, brokastu sarūpēšanas piligrimiem un atvadu apskāvieniem, sākas uzkopšanas procedūra. Savā pārziņā pārņemu visu otro stāvu. Ne jau aiz pārčaklības, bet gan savas ērtības labad, jo, izrādās, esmu liela egoiste. Iemesls pavisam vienkāršs – jāiemācās atrast vietu starp četriem kungiem, kur visi it kā ir vienādi, bet kāds tomēr grib būt galvenais un tā arī uzvedas, bet cits, kurš reāli ir galvenais, vienkārši iet un dara klusējot.

Man neviens neko nenorāda. Dari, cik vari, atpūties, aizej uz misi, pasēdi, padomā. Apskaidroju Danielam, ka man ir atvaļinājums; ja būtu bijis plāns neko nedarīt, paliktu Rīgā. Priestera acis viegli izlec no orbītām, bet man tiek parādīti kopšanas līdzekļi, bļodiņas, lupatiņas, ierādīta kārtība, kādā sākt uzkopšanu. Vispirms atkritumu iznešana no istabiņām, tad matraču, spilvenu mazgāšana, dezinficēšana (matrači un spilveni ir sintētiskos apvalkos), tad vannu, izlietņu, WC podu mazgāšana, visbeidzot grīdas. Prasu:

– “Kura lupatiņa putekļiem?”

Acis vēl reiz izlec no orbītas, priesteris nočāpstina:

– “Zini, mēs esam vīrieši, galvenais, ka grīda tīra un ūdens krāniem nav nosēdumu, nav netīrības vannas istabā… eeeee, nu, putekļiem paskaties pati.

Un ātri pazūd. Tāpēc, lai nešokētu kungus un iegūtu sirds mieru, okupēju otro stāvu un darbojos savā nodabā, klausoties Despacito!

Ap pusvieniem sāk parādīties pirmie gājēji, diena karsta, un klostera dārzs sola paēnu, lieku brilles uz acīm, grāmatoju datus, ierādu istabiņas, neaizmirstot pateikt obligātās trīs lietas:

• piecos piligrimu kafija ar garīga rakstura sarunām (par kafiju pasaku, pārējo noklusēju, vien informēju, ka uz kafiju aicinās priesteri);
• pusseptiņos mise klosterī, var nākt visi, kas vēlas;
• astoņos vakariņas.

Klostera māsas gatavo pirmo ēdienu, pārējais – piligrimu groziņu veidā. Liela daļa atzīst, ka nokļuvuši paradīzē – maz cilvēku istabās, katrā sava WC, vanna… Atceros sevi, tas bija īsts pārbaudījums, nakšņot ar 30-80 cilvēkiem viena telpā, abiem dzimumiem kopīgas labierīcības, tur komforta zonu korķi plaukšķēdami sprāga. Te dāmām atsevišķas istabiņas, ja iespēja, pat stāvus sadalām. Viss gājēju ērtībām, no rīta pat astoņos nemet ārā.

Pēcpusdienas ienācēju sejas ļoti atšķiras no agrīno sejām, tās ir sārti pelēkas, sviedriem, putekļiem klātas. Lielākā daļa ir nogājuši 35-40km, stipri pārvērtējot spēkus. Viens no puišiem knapi turas kājās, viņu balsta divi draugi. Ātri iedodu Bārbelīti, lai liek aiz vaiga. Otrā rokā iespiežu ūdens glāzi. Ai, ai jaunieši, nu nevar tā!!!! Viena no pēdējām ienāk Vanesa – jauka amerikāniete, kuras izrunu nav iespējams saprast. Spicēju ausis, lai saprastu, ko, tuvu ģībonim esošā, meitene stāsta. Nolemju pārkāpt noteiktos piligrimu informēšanas noteikumus, sauktus par welcoming, iegrāmatoju meitenes datus, ātri ierādu labāko istabiņu, saku lai pēc dušas nonāk lejā, tad izstāstīšu kārtības noteikumus. Bet tagad kājas gaisā un pagulēt minūtes 10 ar slapju dvieli uz pieres.

Korejiešu grupa, kas ienāca pirmā, ļoti skaļi smejoties, kaut ko gatavo ceļinieku virtuvē, dzirdu kā virinās ledusskapja durvis, atskan pārsteiguma un sajūsmas saucieni. Pēc pāris stundām uzzinu viņu līksmības iemeslu. Pienāk Rauls un Daniels domīgām sejām un vaicā:

– “Iveta, vai tu nezini, kur palikusi gaļa no ledusskapja?…”

Ahā, tad redz ko korejieši gatavoja! Nabaga Rauls palicis bez vakariņu gaļas, bet mūsu smiekliem nav robežu. Raulam pret korejiešiem nu būs īpaša mīlestība. Mierinājumam viņš tiek pie rīsu dubultporcijas un vīna pudeles. Man gan ir aizdomas, ka viņa vēnās plūst tīrs sarkanvīns, kas tomēr nemazina viņa īpašo šarmu. Tiesa, tuvāk vakarpusei viņa valodu ir daudz grūtāk saprast, un Raula acu skats arī tāds dziļdomīgi miglains. Man viņa pietrūks, esam labi sastrādājušies. Baznīca viņu sūta uz citu alberģi, bet pie mums atsūtīts seminārists no Kamerūnas. Te nu man ir viedoklis!!! Bet labāk iebāžu to kabatā.

No rīta, uzkopšanas laikā, viņam ir tik daudz jautājumu par alberģa dienaskartību , welcomingošanu, ka darbam laika gandrīz vairs neatliek. Viss jāpaspēj mums ar Raulu un tēvu Antonio trijatā. Raujam slapjām mugurām.

“Nu, nu, zaķīt, šito slimību es tev izārstēšu!”, pie sevis nolemju, “Pirmais stāvs paliks tev, man otrajā daudz ko darīt, jo esmu iecerējusi nomazgāt logus.”

Un tagad viss, skrienu darbos!

P.s. Tēvs Antonio ir universāls meistars. Pa alberģi pārvietojas te ar urbi, te ar celtniecības putām rokā, vienreiz pat āmuru redzēju. Smejoties teicu, ka ņemšu uz Rīgu līdzi, man saimniecisks vīrietis ļoti noderētu. Bāc, tikai pēc tam atjēdzos, ka runāju ar katoļu priesteri. Ech, mana mēle. 😉