Astoņpadsmitā diena

Brīnumi notiek! Mans dvielis atgriezās pie manis!

Rīts alberģī sākas neparasti agri, jau piecos viss rīb un dārd. Neko, ceļos krāmēju somu un aiziet. Pirmais posms 15+1,5 km, nepatīk garie gabali, labāk 3 reizes pa pieci. Ārā melna nakts, un, kur esmu ielikusi savu lukturīti, to tik viņš pats zina. Kamēr cauri pilsētai un rūpnieciskajai daļai, viss ok. Tad ceļš iegriežas mežā. Hm, pakasu pakausi, nočāpstinos, priekšā kaut kas uzmirguļo, un aulekšiem uz gaismiņas pusi.

Pa priekšu iet divas spānietes, abām mazi lukturīši, bet viņas nu nekādi neprot tumsā zīmes atrast. Hā, es jau esmu kļuvusi par lietpratēju, apvienojam spēkus – viņu gaisma, mans ņuhs, čujs un poņa.

Tumsā ar galotnēm savijušies ozoli pavisam dīvaini izskatās, un vēl kāds putns iebrēcas. Spānietes ik pa brīdim: “Ai, ai, ai…” Bet es eju un apsmadzeņoju sapnī atnākušo atbildi. Mēs sastāvam no daudzām šķautnēm, ir iekšējais bērns, pusaudzis, pieaugušais, un ir slavenā četrotne – prāts, emocijas, ķermenis un dvēsele. Lai sekmīgi veidotos attiecības pašam ar sevi un apkārtējiem, lai cilvēks veiksmīgi pašrealizētos, četrotnei jābūt vienotai. Jau vairākas naktis redzu sapņos fragmentus no tiem laikiem, notikumiem, kad manējā sāka brukt. Kad emocionālo triecienu paliek par daudz (par emocionālo pusi atbild iekšējais bērns), tiek veidotas tādas kā kabatas, kur šī info paliek, cilvēki mēdz teikt – es vairs neko nejūtu, mani tas neuztrauc, bet patiesībā veidojas dziļi bloki. Un katru nakti prāts pieklauvē pie emocijām: tuk, tuk, vai šo, šo un šo varam atlaist? Visbiežāk emocijas atbild – nē!! Viss vienkārši, saglabājot sāpīgo pieredzi, tās cenšas sevi pasargāt no jauniem satricinājumiem.

Kādā brīdī, kad man visa bija par daudz, vadību pārņēma prāts, ķermenim nekas cits neatlika kā izpildīt. Emocijas atkāpās, dvēseles daļa ielīda sazin kur. Kopā visi bija, tikai strādājot, darbs, ko daru ikdienā, tiekoties ar jums, kļuva par visu manu pasauli, strādājot, lai vai cik garas dienas bija, neizjutu nogurumu, bija smaids un laimes sajūta.

Kādā momentā sāku saprast, ka kaut kas jādara, lai četrus spītniekus savestu mājās. Tā tika Izraēla, sens bērnības sapnis. Nekā! Gāju caur Jeruzalemi un pati sev vaicāju – ko es varu darīt savā labā? Un atnāca atbilde – Santjago! Te nu es esmu, un izskatās, ka četrinieks viens otru redz. Lai vai kā, bet ne uz brīdi nav apdzisusi smaida uguntiņa un tik daudz dziedājusi sen neesmu.

Pēdējie kilometri paiet pa lielo priekšpilsētas apkaimi, kuras galvenā rota – milzīgs alberģis ar 400 vietām. Tagad tas ir tukšs, lielā sezona beigusies, bet varu tikai iedomāties, kas te notiek vasarā! Pilsēta sākās nemanāmi, tikpat nemanāmi izšķīst gājēju rindas, pretimnākošie vairs nesauc “Buen camino”, un tu ar savu mugursomu vairs neesi piederīgs apkārtnei.

Līdz katedrālei labs gabals ejams, mans alberģis ir vēl gabalu aiz tās, 18 dienās krātais nogurums dara savu, pilnīgs apjukums, stāvu ar karti rokā un neko nesaprotu, staigāju no viena policista līdz otram, un tā visu ceļu līdz alberģim.

Pieejot pie durvīm, man sākas neapturama smieklu lēkme – tikai es varu izraudzīties alberģi ar raganas simbolu. Talantu neapslēpsi!

Duša, kola (jā, pēdējās dienās dzeru šo lipekli), un esmu gatava ieņemt katedrāli ar visu Jēkabu. Tā ir milzīga, vienlīdz koša un vienkārša. Man tika viss – i mises daļa, i pieskaršanās Sv. Jēkaba statujai, kuras priekšā vadīja dievkalpojumu. Pie statujas pazūd laiks, iekrīti tādā kā laika bedrē un galvā tikai pats svarīgākais – lūgums par bērniem, veselību un to vienu, īpašo vēlmi. Nodevu arī tos lūgumus, ko draugi lūdza.

Ejot lejā pa pakāpieniem, zaudēju līdzsvaru (visu dienu nebija ēsts), atbalstījos pret režģiem… un tie ar troksni atvērās, pēdējā brīdī pieķēros pie margām, novēršot iespēju ar blīkšķi nogāzties abiem svētajiem tēviem aiz muguras simtiem acu pāru priekšā.

Pirms došanās vakariņās, mazs mirklis īpašā baznīcas vietā, kur groziņā tiek liktas vēlmes, likt neliku, bet vārdos pateicu – to, kas bija atsūtīts.

Klusa, mierīga laimes sajūta. Izskatās, ka esmu sevi kopā savākusi. Ko darīšu tālāk? To pašu, ko līdz šim – ar prieku tikšos ar jums konsultācijās, risinot piņķerīgos dzīves jautājumus, vadīšu ”dzimtas”, ”attiecību”, “spoguļotāju”, “mērķu” grupas. Būs daži jaunumi. Un soli pa solim iešu uz iečukstēto vēlmi. Ja ar tulznainām kājām, bez rūdījuma varēju šo izdarīt, tad savu dzīves sapni piepildīt – špicka!

Nobeidzot Camino sāgu

Jau pāris dienas esmu mājās, un rudens Navaratrī (saulgriežu svētki) ir lielisks turpinājums Ceļam. Ir iespēja pateikties par piedzīvoto, iegūto. Neskatoties ne uz ko, šīs bija viens no skaistākajiem ceļojumiem, brīnumainākajiem piedzīvojumiem manā mūžā. Gribu kliedēt dažus mītus, kas, spriežot pēc saņemtajām vēstulēm, komentāriem, varētu būt radušies.

Pirmkārt: Manam Ceļam nebija nekāda sakara ar Golgātas, ciešanu vai mocību ceļu.

Jā, tas bija izaicinājums manam netrenētajam ķermenim, bet es tiku ar to galā. Nevienā brīdī prātā pat neiešāvās doma, ka eju kādu mocību vai ciešanu ceļu. Smaids bija vienmēr un ir joprojām. Domāju, ka šāds vai līdzīgs apraksts būtu katram, kas darītu kaut ko ārpus sava ierastā ritma, neierastos apstākļos.

Otrkārt: Lai kā gribētos, neviens ar garīguma ķieģeli aiz krūma vai akmeņu krāvuma nestāvēja un ne pa galvu, ne kādu citu vietu neieblieza, Ceļš atklāsmes nedod.

Sajūtas/atbildes sev dod pats gājējs, ja ir pratis uzdot sev pareizos jautājumus. Jau piecus gadus ļoti nopietni darbojos ar saviem “tarakāniem”, mācot dziedāt manis izsniegto dziesmu grāmatu, caur “Spoguļošanas”, “Helingera sistēmfenomenoloģijas” metodēm sāpīgās sajūtas, zaudējumi ir atstrādāti, izprasti. Bija vajadzīgs laiks, lai viss saliktos pa plauktiņiem un atbrīvotos telpa jauniem piedzīvojumiem, pieredzēm, sajūtām. Savam Camino biju vairāk kā gatava, jau pāris mēnešus sev skaitīju: “Mirkli vēl pacieties, tūlīt, tūlīt varēsi dot uguņus”. Man izdevās pabūt kopā ar visiem tik svarīgajiem dzīves cilvēkiem, sakārtot nesakārtotās lietas, pateikt nepateikto, atvadīties…

Treškārt: Šī bija mana dienasgrāmata, mana pieredze, ko savu tarakānu dzenāšanas nolūkā, atļāvos izlikt publiskai apskatei.

Daļēji tādēļ, lai dotu apstiprinājumu sev, ka viss, ko tu patiešām vēlies, šai dzīvē ir iespējams, daļēji, lai parādītu kādam, kam pašlaik ir grūti, ka var izrāpties pat no vistumšākās dziļākās bedres, ka dzīve var būt aizraujoša, interesanta un krāsaina arī pēc lieliem zaudējumiem, ka uz pasaules ir daudz, ļoti daudz labu cilvēku, kuri gatavi nākt palīgā, ja vien tam ļaujies, ja atver acis un pacel savu skatienu pāri “mani neviens nemīl”, “es nevienam neticu”, “man neviens nevar palīdzēt”, “tikai ar mani tā notiek”. Katram pašam ir izvēle – celties vai palikt šajās sajūtās, jo tā ir droši, un turpināt celt ap sevi skumju, neticības, nolemtības mūri. Neviens astrologs, tarologs un cits “logs” jūsu vietā pirmo soli nespers. Jā, var palīdzēt atrast virzienu ar ko sākt, bet izvēle paša ziņā.

Mans Camino posms noiets, bet ceļš turpinās. Prieks un pateicība, ja kādam kādi procesi iekustējās, ja izdevās radīt drošības spilvenu pārmaiņām.

Paldies, ka bijāt ar mani, paldies manai čata atbalsta grupai, paldies visiem, kas palīdzēja nokomplektēt ekipējumu, bez jums es to nepaveiktu. Un tagad, esot mājās, turpinot smaidīt un droši sakot, ka nevienu Ceļa mirkli nemainītu un neatdotu, varu uzrakstīt pirmo dienu, Dienu, kas bija ārpus visām saprašanas robežām, kura arī tad noteica Ceļa toni un raksturu.