Astotā diena
Esmu palikusi bez brillēm, nakts steigā tās palika alberģī zem spilvena. Tālākie ieraksti iespējami tikai ar draugu draudzīgu līdzdalību, jūtos kā kurmītis, tik lāpstas vietā soma.
Šodiena sākās vienos naktī, kad viegli apdullušas rikšojām uz autoostu, lai dotos uz Astorgu. Gājiena laiks ir limitēts, tāpēc izvēlējāmies šādu risinājumu – izlaižam dažus reģionus. Jā, zinu, ka daudzi ceļu turpina nākamajā gadā, bet mūsu lēmums ir šāds. Līdz šim viss norit raiti, valodas barjeru neizjūtu, jā, reizēm jāpieslēdz Google tulkotājs, rokas, žesti, mīmika, bet tas pieder pie lietas.
Autoosta atrasta, biļetes nopirktas, medījam pašu busu. Mūsējais ir trešais, gluži kā pasakā par trešo tēva dēlu. Vajag tā sagadīties, ka tieši šonakt miegs beidzot atradis ceļu pie manis, varu gulēt stāvus, ejot, jebkā, tāpēc uzreiz ieritinos sēdeklī un aizmiegu.
Pamostos, trīcot no aukstuma, vadītāja tablo vēsta, ka ārā 4 grādi, busā 14, ietinos šallē, galvenais, sasildīt rokas un degunu.
Manu sildīšanos pārtrauc šofera – finišs, finišs! Kā samiegojušās, apjukušas pūces bolām acis un cenšamies saprast notiekošo.
Nu tādas miegainas, apjukušas tiekam izsēdinātas no busa, tālāk vajagot braukt ar citu, staipām kaklus, berzējam acis, lūkojam saskatīt braucamo. Parādās svarīgs šoferis un, skaļi saucot, žestikulē ar rokām. Neko nesaprotu, paķeru lielo somu uz viena pleca, otrā rokā biļetes, un dancoju apļus ap viņu cerībā, ka pievērsīs uzmanību. Nekā. Mani neredz, kaut esmu gandrīz klēpī ierāpusies. Izmisīgi mēģinu atcerēties visus spāņu vārdus, ko esmu iemācījusies no telefona aplikācijas, un skumīgi secinu, ka “la madre”, “el padre” un pat ne “Como te lamas” un “Tengo un gato” (man ir kaķis) nelīdzēs, tāpēc vienkārši nopūšos – cilvēk, mīļais, ir četri no rīta, man ir temperatūra, un es gribu gulēt.
Visam savs laiks, tiekam ievērotas, bagāža novietota, ietuntuļojamies sēdekļos un vēl trīs stundas ļaujamies miegam.
Astorga sagaida ar spirgtumu un vieglu vēju – auksti. Karsta kafijas tase liek asinīm riņķot straujāk un acīm atvērties. Pazīstamā gliemežzīme sagaida jau pie autoostas durvīm.
Astorga apbur, eju ar sajūsmā pavērtu muti. Astorgas centrālā katedrāle liek sajūsmā noelsties, un vēl te ir šokolādes muzejs un visādi nieciņi no šokolādes. Ech, ja šis būtu parastais ekskursijas brauciens!
Šodien īsā diena, lai varam sakopties pēc negulētās nakts un sagatavoties rītdienas kāpienam. Plānojam 26 km. Ja iepriekš bijām pasakā, tad šodien nokļuvām paradīzē – istabiņā būsim tikai divas, gulēsim īstās gultās ar smaržīgiem baltiem palagiem. Cik maz vajag, lai cilvēks justos laimīgs! Es tāda esmu, neskatoties uz visām veselības problēmām, ļauju visam iet savu gaitu. Turpinu sajūsmināties par Spānijas senioriem.
