Sestā diena

Sākšu ar pateicību diviem rūķiem, kuri rūpējās par mūsu nakts mieru un gardām brokastīm! Pēc piedzīvotajām jautrībām lielajos alberģos, nolemjam lūkot pēc mazākiem, klusākiem. Nekad jau neko nevar zināt, uz labu laimi izvēlamies St.Miguel alberģi, nedaudz nostāk no ceļa, tāpēc ceram uz klusumu. Mūs sagaida divi kungi – Ziemassvētku vecīša prototipi. Vedina apsēsties, iedzert ūdeni. Kungi runā tikai spāniski un saziņai ar piligrimiem izmanto jaunākās tehnoloģijas – Google balss tulkotāju. Lai cik nogurušas, no smiekliem gandrīz zem galda pakritām. Tulkojums lauzītā valodā skanēja apmēram tā – “jūs mums jūsu ziedojumu dot, mēs jums glabāt nest gaismu”. Kungi manāmi apjūk, atvainojas, ja nepareizo valodu uzlikuši. Mēs steidzamies viņus nomierināt, sakot, ka visu sapratām un esam pateicīgas par rūpēm. Tiekam apbalvotas ar Ziemassvētku vecīšu smaidiem. Jauki, ka ir uz pasaules pieaugušo pasaku zemes.

Rītu sākam agri, tūlīt pēc pieciem. Kaut vēl miegaina, sajūtu kārdinošo tostu smaržu – rūķi gatavo brokastis. Katrs tiek aprūpēts, uzmundrināts. Jauki un mīļi.

Un kā balva visam – vīna strūklaka. Nu, saki vēl, ka brīnumi nepastāv. No saujas iedzeru malciņu un noskaloju seju (ja šampanietī var kājas mazgāt, tad ar vīnu seju – pilnīgi noteikti). Nakšņojam Sonsol – mazs, jauks miests, un alberģim ir savs kāju baseins. Mī un žē, kājas spiedz no sajūsmas. Varētu teikt – visa diena viena vienīga paradīze. Vakariņojām divu burvīgu kundžu sabiedrībā. Katerinai ar savu spridzinošo trakumu un Annai ar savu mieru, bezgala laipnajām acīm izdodās salauzt mūsu atturības ledu. Smejamies skaļi un skanīgi.

Septītā diena

Jūtams pilnmēness, rīts sākas ar maldīšanos, visi gliemezīši pazuduši, tumšs, bultas neredz. Riņķojam, līdz nolemjam iet pa šoseju, tas vismaz droši. Mums pievienojas bariņš tikpat miegainu un apjukušu gājēju. Sena paruna vēsta, ka par barvedi kļūst tas, kurš visātrāk soļo un kam visskaļākā balss. Mūsu gadījumā tas ir vidēja auguma, stiegrains, sprigans kungs, kurš aktīvi vēzē savas nūjas un skaļi deklarē, ka ceļš viņam zināms. Izkārtojamies zosu gājienā un sekojam kā cāļi vistai. Cita paruna vēsta, ka ne vienmēr tas, kurš skaļi bļauj visu zina. Kungs ceļu ir pazaudējis, bet Laila kartē pamana, ka gājēju takai jāpienāk tuvu klāt ceļam. Tā arī ir, tik jāpārvar ceļa apmales barjera un slīpā nogāze.
Manai kājai tas būtu par daudz sarežģīti, un mēs sadalāmies. Izmēģinu gājienu pa šoseju. Ir labi, un auto vadītāji jau pieraduši, ka katru dienu nebeidzamā plūsmā visādi dīvainīši klimst pa ceļu.

Arī tā ir sava veida misija – dzīvot Ceļa tuvumā, šķiet vietējie to tā arī uztver, ir atsaucīgi, laipni un, galu beigās, ceļotāji dod pietiekami iespaidīgu ieguldījumu valsts budžetā.

Ar katru dienu vairāk un vairāk iemīlos Spānijā un tās iedzīvotājos. Agrāk nekad Spānija nav mani uzrunājusi, ir kaut kādi vispār zināmie fakti, personāži, bet tas ir ļoti virspusēji, pat kauns paliek. Tikšu mājās, ķeršos pie vēstures pētīšanas. Bet pagaidām ap mani zili-zaļie vīnogu lauki, zaļās ķirzakas, kalni un labības lauki, kas no kalna izskatās kā raksti mūsu pašu tautas tērpa brunčos.

Jā, tā ir mana atzīšanās mīlestībā šai valstij, cilvēkiem, kas savu roku pielikuši, lai taptu šī taka, uztur to, liek zīmes, vadā, baro, steidz palīgā gājējiem. Rīt būs lielo piedzīvojumu diena!