Otrā diena Ceļā
Pēc vakardienas kāpiena un efektīgajiem piedzīvojumiem īd viss ķermenis. Sāp viss, šķiet, ka pat ausu ļipiņas. Un ērgļus vēroju ar pietāti.
Šodien noieti 22 km (citi avoti vēsta, ka 25). Lai vai kā, notrīc ceļi pie katra stāvāka kāpuma, tas ir nieks pret vakardienas cēlienu 1500 metru augstumā. Sviedri līst aumaļām, seja un rokas piepampušas, kājas, neskatoties uz tulznām un muskuļu sāpēm, turas apbrīnojami labi. Prāts, kas vakar iekrita komā, tā vēl nav nācis pie sajēgas, dvēsele gavilē, emocijas mētājas starp liderīgo dvēseli un pilnīgā apjukumā esošo ķermeni. Čekoju sajūtas, brīžiem tās uzvedās kā mazs, 3-5 gadīgs bērns, kurš bezspēcībā grib krist gar zemi, spert, bļaut, raudāt, brīžiem kā pusaudzis, kurš plīst no lepnuma par paveikto.
Šai ceļā ir daudz lietu, ko daru pirmo reizi – guļu guļammaisā, nesu mugursomu, guļu vienā telpā ar svešiem cilvēkiem, pirmo reizi mūžā eju garāku ceļu par 25 km ar pilnīgu fizisko nesagatavotību, un ir pilnīgi vienalga, vai mati kārtībā vai izspūruši. Nav fēna, lakas, taisnotāju un visu citu smērvielu un darba rīku, lai savestu kārtībā manu ērkuli.
Man patīk šī pasaule, kur pirmajā vietā ir cilvēcība, rūpes vienam par otru. Nevajag pat vārdus, pietiek ar smaidu, acu skatu. Kad kādā brīdī apstājos, lai atstaipītu muguru, jauks, sirms pāris, paejot garām, noglāsta plecu un uzdāvina burvīgu smaidu. Pie brokastu galda, kad abas ar Lailu ieturam savas īpašās brokastis, puisis no Anglijas (spriežu pēc izrunas) ar žēlām acīm noskatās uz maisiņu ar Vētras putnu un Rudzupuķi, ievelk elpu un viegli sakautrējies jautā:
– “Vai varu palūgt vienu konfekti ?”
Protams! Un vēl vienu ceļam! Sīkumi, bet tik nozīmīgi.
Tā kā mani pleci ir smagi cietuši, šodien gāju vieglajā režīmā tikai ar mazo somu. Ir skaidrs, ja vien būs iespējams, pie šī varianta arī pieturēšos. Man pietiks ar iešanu pusriksī, lai tiktu līdzi Lailai, kura iet ar visu smagumu. Skats laikam labs – stalta, skaista rudmate iet ar pilnu somu, un viņai blakus rikšo sviedriem noplūdusi blondīne. Brīžiem par to sulīgi iesmeju. Taisnības labad jāteic, Laila ir rūdīta staigātāja ar lielisku fizisko sagatavotību, man viss pirmo reizi.
Kaut kādā brīdī pametu skatu uz augšu, kalna nogāzē ar lieliem baltiem burtiem rakstīts SOS. Noķiķinu, ka vēl kādam prāts no komas pamodies, fiksi uzrakstījis, lai tak cilvēki ved saimnieku mājās.
Vakariņas ēdām jaukas dāņu kundzes sabiedrībā, viņa savos 69 ir apbrīnojama spara pilna un ar lielisku humora izjūtu. Mēs sapratāmies. Vakardienas piedzīvotais lai nedaudz nosēžas, tad varbūt uzrakstīšu.
