Abas daiļavas, kārtīgi trakojušas četras dienas, izguļ reibumu, gaidot ciemos kavalieri, kurš sola jautrību nākamajai nedēļai. Dāmu trakulība atnesusi pirmo sniegu kalnos, mums, lejā, rudens drēgnumu un to īpatnējo smaržu gaisā.

Parasts sestdienas rīts, kad pēc divām ļoti noslogotām nedēļām gribēju nedaudz pagulēt. Nja, gribēji gan! Vispirms, kad vēl aiz loga piķa melna nakts ar spožām zvaigžņu podziņām, žēlabaini ņurkstot, zemsegas valstībā ielīda Lakšmi, īpaši nekautrējoties izbrīvēt sev labāko vietiņu. Tad, tik tikko pirmā gaismas strēlīte, manā ausī savu rīta brēcienu - kaut ko starp govs māvienu, ēzeļa ii-aaa un kaķa ņaudienu - iebļāva Nansija. Brēciens tika papildināts ar maigo naga žestu - viegli paķerts mans deguna gals un vilkts uz savu pusi, sak - vai tu mani klausies.

Abpusēji vienojāmies, ka pirmo dienu vajag mieriņā, tāpēc vairāk kā divu stundu garās brokastis šķiet pārāk steidzīgas. Starp mums ir tāda kā telepātija - viena padomā, otra atbild. Pašām smiekli nāk. Abas kaķu dāmas arī atzina Lienu par labu esam, abas pieskrēja, kārtīgi noberzējās gar kājām, iezīmējot savu teritoriju. Lai tā īsti iezīmētu dienu “mieriņā”, devāmies pabeigt 10,5 metrus garās puķu dobes rakšanu.

Vakar no rīta lija, tad brangi cepināja, tad atkal lija visu nakti. Šobrīd mostas diena, ir cerība, ka bez dušas, kaut gan mākoņi sola citu. Mēs gaidām četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkājošas gavilētājas.