Nieka divu stundu naksnīgā brauciena, un Rīga klāt. Pļavas, meži, augu kalni, briesmīgie dunduri, fermentēšanas trauki, žāvēšanas skapji u.c. palikuši tur – Vītiņmājās.
Mani sagaida daudz, daudz neatbildētu vēstuļu un “Iveta, kad būs turpinājums par augiem???”
Tā kā esmu (ļoti neapdomīgi) pēcpusdienā iedzērusi svaigi izžāvēto fermentēto ugunspuķes (Ivan Čai) tēju, miegs nevienā acī, pildu jūsu lūgumu.
Par augiem un tējām Nr. 2.
Šoreiz par vīgriezi.
Ļoti interesants augs. Tautas medicīnā izmanto ziedus, lapas un saknes. Viss augs viena vienīga Dieva dāvana.
Jūlijs ir vislabākais laiks ziedu vākšanai. Ja grib izmantot kā aromātiskās pirtsslotas, tad jāvāc, tikko izzied pirmie ziedi, pretējā gadījumā no skaistuma tik pūkas vien paliks.
Ziedus pašus izmanto tējām un aromātiskajiem spilventiņiem (tiem, kuriem ir problēmas ar iemigšanu, sliktiem sapņiem), sīrupiem.
Vīgrieze tāpat kā apse un pīlādzis sargā māju no nevēlamiem, nelūgtiem ciemiņiem. Tāpat ziedus var izkaisīt, lai aromatizētu telpu, vai pušķī (arī sakaltētus) novietot telpās, kur apgrozās daudz ļaužu. Vīgrieze nomierina un palīdz sakārtot domas. Tāpat to var izmantot alus un vīna darināšanā.
Izmantošana:
- pie paātrinās sirds darbības, neirozes,bezmiega, paaugstināta asinsspiediena;
- pie saaukstēšanās ,drudža un klepus;
- pie dažām kaulu sāpēm (laušanas);
- izcili attīra asinis un organismu kopumā (te jāatceras, ka vīgriezei ir diurētiska iedarbība, tāpēc pārforsēt nevajadzētu);
- pie angīnas;
- labs palīgs iekaisuma mazināšanai un brūču dziedēšanai;
- pie stiprām galvassāpēm;
- kompreses izmanto tūsku mazināšanai (arī dzīvniekiem);
- satur A un C vitamīnus;
- tāpat kā vītolu miza satur salicilātus (salicilskābe pieder pie augu hormoniem);
- pie sašaurinātiem sirds asinsvadiem;
- pie nieru un urīnpūšļa iekaisumiem;
- reimatisma gadījumā;
- ādas izsitumiem.
Vīgriezes saknes vāc rudenī, tās izmantojamas pie:
- urīnpūšļa papilomatozes (labdabīgi gļotādas veidojumi, kuri bieži asiņo);
- kuņģa iekaisuma, kad vienlaicīgi ir pazemināts skābums;
- paātrinātas sirdsdarbības, kas saistīta ar sirds mazspēju un tūsku;
- plaušu apvalku iekaisums ar šķidruma veidošanos (pleirīts);
- strutainu brūču un čūlu dziedināšana, pielietojot novārījuma kompreses un vanniņas.
Dažas receptes:
Stipra tēja pret saaukstēšanos — pagatavošanai izmanto proporcijas 15 gramu drogu uz 1 l verdoša ūdens.
Aukstu uzlējumu pret saaukstēšanos — izmanto 1 tējkaroti drogu uz glāzi auksta ūdens, maisījumu pirms lietošanas noturot 8 stundas.
Nomierinošu novārījumu — ņem 1 tējkaroti ziedu uz glāzi ūdens, slēgtā traukā karsē ūdens peldē 15 minūtes, bet pēc tam notur 45 minūtes un izkāš; šādu novārījumu lieto pa 2 ēdamkarotēm pirms katras ēdienreizes.
Ārstniecisku ziedi pret apdegumiem un ādas kaitēm — sajaucot drogas ar vazelīnu attiecībā 1:3.
Vīgriežu ziedu sīrups – cik litru ūdens, tik kg cukura, 1-2 citroni (uz 3-5 litiem ūdens), ziedus nekad svērusi neesmu, krietna kaudzīte (viss uz aci). Ziedus noskalo (kārtīgi,jo mēdz būt mazi melni kukainīši). Tad liek katlā, pārlej ar ūdeni, vāra vienu stundu, tad izkāš. Šķidrumam pievieno cukuru, vāra vienu stundu, īsi pirms beigām pievieno viena citrona sulu. Vāra vēl vienu stundu un karstu pilda traukos (izkarsētos un karstos). Uzglabā vēsā, tumšā vietā.
P.s. Lūdzu, bez pašārstēšanās! Ja ir čūlu, nopietnu iekaisumu u.c. gadījumi, konsultējieties ar ārstu.
Bet visādi citādi – lai labi garšo!
Paldies maniem skolotājiem Ziedonim Kārkliņam, Helēnai Rubīnai par zināšanām.
– “Nu, vai izdevās pabūt ar sevi? Varbūt nevajag tā steigties ar atgriešanos civilizācijā, pie mums jasmīni un peonijas zied…”
Smaidu, jo zinu, ka atpakaļceļš no klostera mani vedīs caur Vītiņmājām. Un, zinot Ingu, bez peoniju, jasmīnu smaržas baudīšanas būs sagatavots krietns darāmo darbu saraksts. Ar prieku stūrēju savu Dūdu uz Inešu pusi. Pēc divu dienu sarunām ar un ap sevi fiziskais darbs nāks tikai par labu, tā teikt – jauno sajūtu nostiprināšanai.
Kā parasti, no mašīnas ārā kāpju uzmanīgi un klusībā ceru, ka Reja nebūs dzirdējusi nodevīgo motora rūkoņu… Nekā, man atliek tikai ātri atspiesties pret mašīnas sānu un saņemt 50+ kg patiesas suņa mīlestības.
– “Viņa Tevi dzird pa gabalu,” smej Inga, nākot pretī ar svaigi sietām liepu/jasmīnu zaru slotām.
– “Pirts būs?”
– “Nu, jā, Tu taču brauc,” un Ingas seja savelkas Češīras kaķa cienīgā smaidā (pie Ingas ir tās retās reizes, kad pati ņemu pirtsslotas rokā).
Darāmo darbu saraksts garš, saku:
– “Vai nepiemirsi, ka tik uz pusotru dienu?”
– “Nu, ko varēsim, to padarīsim.”
Lauku sētā darbs dzen darbu, un šķiet, ka Pastardiena pienāks ātrāk, kā spēsim kaut pusi izdarīt. Zied viss – āboliņš, raspodiņi, jasmīni, maijrozītes, pēdējais laiks ceļmaļlapām, bērzu lapām, kosai, tūlīt ziedēs asinszāle.
Pirmo vakaru ziedojām lielajai piparmētru dobei, Ingai ir īpašas piparmētras, to vajag daudz, tāpēc katrs stādiņš ir liela vērtība, diemžēl, arī nezāles to zina, tad nu metamies kaujā. Šajā vakarā daba mūs mīl, nav odu, un tas ir liels retums, kad stīvas, līkas beidzam cīņu ar nezālēm, saule jau pošas uz rietēšanu.
– “Mēs ar Mārci brauksim pie govīm, kurš ar mums?” – tā Maija, Ingas vedekla.
Te nu man divreiz nav jāsaka, viss nogurums kā ar roku atņemts, viens mirklis, un sēžu mašīnā. Ingas dēls un vedekla aprūpē lielu gaļas govju ganāmpulku, un pašlaik ir atbildīgākais laiks – pasaulē nāk teliņi. Braucam lūkot, kā paaugušies jau sadzimušie, un vai kāda raigaine negatavo pārsteigumu. Mūs vizina Mārcis, jaunais saimnieks, kurš nupat beidzis pirmo klasi un paaudzies tik tālu, ka, sēžot uz pašas krēsla maliņas, var aizsniegt pedāļus. Mammas uzmanīts un iedrošināts, Mārcis satver stūri.
– “Priekšā būs rises, ņem vairāk uz manu pusi. Lieliski, Tev labi sanāk, drusciņ piespied gāzi, būs vieglāk kalnā uzbraukt. Malacis.”
Mazajam vaigi plīst no lepnuma, un ir jau arī par ko, tiešām, lieliski vada tēta lielo džipu.
Ejam lūkot jaunumus, kā tad, par vienu brīnumu vairāk, pavisam nesen dzimis ,tagad aši jāizdara ne tik patīkamais darbs – kamēr mazais vēl nedrošs, jāpaspēj ielikt ausīs krotālijas. Pašā ganāmpulka vidū gozējas visa lepnums – Angusa bullis, melns, liels un bezgala miermīlīgs, Maija to paijā kā kaķēnu, bet man ir respekts, neriskēju tuvoties.
Mājās atgriežamies jau tumsā, virtuvē smaržo vakariņas….
Vēlāk, kad mazais-lielais saimnieks ielīdis gultā, Maija lasa miega pasaku, bet mēs abas ar Ingu griežam lielo rabarberu kalnu – pasūtījums sīrupam. Ir stipri pāri pusnaktij, kad toveri pilni, pašas ar šķībām acīm un no smiekliem sāpošiem vēderiem.
Pirms miega atguļos zālē, dzied putni, kurkst vardes, tāds savdabīgs jauktais koris, šķiet, var dzirdēt, kā elpo Zeme. Neskatoties uz 25 laukos nodzīvotiem gadiem, esmu pilsētas cilvēks, bet reizēm saplūšanas ar dabu pietrūkst. Labi, ka ir draudzenes ar mājām un zemi…
No rīta mugurā jūtams pamatīgs stīvums, un kā maza rīta rosme – apgaita ap augļu koku dārzu, jaunie koki un krūmi labi saņēmušies, izskatās, ka būs laba vilkābeļu, ābolu raža, irbenes pašlaik zied, viss dārzs pārklājies kā ar baltu ziedu plīvuru. Zāle rasaina, tāpēc ķeramies klāt pie maijrozītēm, vējš stipri paplucinājis krūmu, bet tējai un aromātu pudelēm pietiks. Tēju istabā jau žūst nātres, lupstājs, raspodiņi, viena žāvētavas puse jau pilna ar paplātēm, gādīgi izberam savu balto guvumu. Nestādos priekšā, kāda smarža valda Bulgārijā, kad tiek vāktas rozes, kā to var izturēt. Man jau no mūsu četriem lielajiem groziem sareiba galva. Pēc pusdienām vācam lielos grozus, audekla maisiņus, ūdens pudeles, iesim pēc sarkanā āboliņa.
Reja laimīga, atļauts nāk līdzi, un suņam cerība, nu, kāds taču ar viņu paspēlēsies, un savu prieku izpauž, kārtējo reizi nogāžot no kājām mani. Sēžu uz dupša pagalma vidū un pukojos – šitai mājā mani visi apceļ, tik govis nē…
– “Ha, ha, tas tāpēc, ka viņas tev klāt netiek,” nosmej Maija.
Parasti sarkanā āboliņa lasīšana ir gana ilgs un piņķerīgs process, mums nevajag to garo, kultivēto, lūkojam pēc zemā, koši sarkanā, dabīgā. Palaimējās, uzgājām gana lielu pleķīti, un pāris stundās abi lielie grozi pielasīti pilni. Govīm un kamenēm bija visnotaļ spēcīgs viedoklis par mums, konkurentēm. Kad vairs pat ar vairākkārtēju piestampāšanu nelīdz, viss pilns, ar labi padarīta darba sajutu atlaižos zālē. Smarža reibinoša, pieveru acis, jūtu kā lūpu kaktiņi savilkušies smaidā, absolūtais atslābums…
– “Uzmanies!!”, nebalsī iebrēcas Inga, un tai pat mirklī sajutu belzienu pa galvu – Reja manu apgulšanos zālē uztvēra kā aicinājumu rotaļai, un ar visu svaru uzgāzās virsū, ar savu masīvo ķepu nopaijājot man galvu.
Tā nu mēs tur gulējām… un es ļāvu sev izteikt visu, ko domāju par Reju, viņas māti, saimniekiem, traktoriem un visu pārējo.
– “Beidz smieties un savāc savu suni!!!”
Inga savā Vērsiskajā mierā un filologa būtībā, sakārtojot brilles uz degungala:
– “Reja, neuzbāzies cilvēkiem, kad tie strādā…”
Ā, tas bija otrs aicinājums uz rotaļu, pēc brīža arī Inga uz dupša sēž zālē un stāsta Rejai visu, ko domā par viņas māti, vecmāmiņu un pārējiem radiem. Suņa attaisnošanai jāteic, ka izcili zina, kad, ko var atļauties… Spēle ar kociņu bija kā pamiera noslēgšana.
Nezinu, kā viņi to dabū gatavu, bet šķiet, ka Vītiņmāju saimniekiem ir zināms laika atpakaļ attīšanas noslēpums + prot saulīti aiz kājas pieturēt. Ar prātu un loģiku nav iespējams izskaidrot, kā tik daudz paspējam izdarīt.
– “Nu, ejam kliņģerītes izstādīt.”
– “Pag, garāmejot redzēju, ka sausserži gatavi, jānolasa, kamēr putni nav tikuši klāt.”
Nepilnās divās stundās visi krūmiņi aplasīti, raža šogad maza, bet vitamīnu tiesai pietiks. Kamēr mēs pie ogām, Mārtiņš ar Mārci iekurinājuši pirti, sanesuši ūdeņus. Kamēr pirts kurās, paspējām izstādīt daļu kliņģerīšu. Savācam dvieļus, Maijas sagatavoto tēju un dodamies vakarēt. Arsenālā – skrubis no jūras sāls un dievkociņiem (kaut kas tai augā ir, lai kā noguris, norīvējies ar sāls maisījumu un otrā elpa atveras), sešas dažādu veidu slotas, īpašais augu maisījums kāju sildīšanai, kalmju paklājs lāviņai, augu vīšķis ķermeņa noberzēšanai un kā ķirsītis visai buķetei: ēzeļmātes piena krēms ķermenim.
Tāda laba vakarēšana ar sarunām par mūžīgām vērtībām, mīlestību, cilvēka būtību, zemi, par to, vai un cik daudz mainījušās domas, uzskati par šiem 15+ gadiem, kopš esam pazīstamas.
– “Vai Tu varēji rīkoties savādāk?”, klusā balsī, aizskarot sāpīgo tēmu, vaicā Inga, “Esi atlaidusi? Redzēju, kā, uz govīm skatoties, asara nobira…”
Abas zinām, ka nevarēju, un sāp joprojām…
Nakts pelde upē ir lielisks balzams dvēselei. Pēc peldes, satinušās segās, guļam zālē un skaitām zvaigznes… Rīga ar Jēkabielas, Citadelielas un citu ielu darboņiem šķiet tik tālas, kā citā realitātē. Ech, ja viņus visus varētu pārcelt uz kādu attālu ciemu (ar milzīgu sētu apkārt), lai saimnieko, izdod likumus viens priekš otra, domāju, daudzi būtu gatavi pat algu šiem samaksāt, lai tik netraucē dzīvot un strādāt.
Latvietim nav lielākas bagātības par zemi, kamēr esam ar to saistīti, esam stipri, nekad, nevienai svešvarai nav izdevies mūs no mūszemes patriekt, to izdevās pašiem… Bet kamēr mums ir tādi Mārtiņi, Ingas, Daces, Annas, Andri, Zanes.. Kamēr vien kādi Mārči, Janči ar jūsmīgām acīm sēdēs tēvu traktoros un priecāsies par jaundzimušo teliņu, kumeliņu, kazlēnu, kamēr mātes meitām mācīs sieru siet, jo tā ir mūsu tradīcija, tās ir mūsu saknes, tikmēr mums ir cerība…
Un tad es beidzot izsaku savu sakāmo:
– “Zini, top viens jauns projekts. Gribu un baidos, jo būs jāatgriežas lauksaimniecībā..”
– “Tik nesaki, ka saimniecība?”
– “Nē, tai ūdenī vairs nekāpšu. Biedrība, senais sapnis.”
– “Nu, varbūt arī ir laiks, tev tas vienmēr ir paticis un sanācis. Sen domā?”
– “Jau pāris gadus, top papīri.”
– “Ha, kāds no krēsla apgāzīsies,” iesmejas Inga.
No rīta laiks mūs nelutina, tāpēc viss, ko varam izdarīt – izstādīt atlikušās kliņģerītes un saliet rabarberu sīrupu pa pudelēm, nav daudz, tikai 185. Brīdī, kad jau pakojam pudeles kastēs, pienāca Mārtiņš, jau pa gabalu redzams – negaisa mākonis.
– “Zini jaunumus? Gaļiniekiem subsīdijas apgrieztas. Tikko izrēķināju, sanāk 18 eiro par govi. Ja tas ir tā, un nav kāds pārpratums, tad vēl vienai nozarei Latvijā tiek pārvilkta svītra…”
Skumji. Bet laiks iet, un, kamēr lējām sīrupu, lietus mitējās, var braukt pēc kalmēm. Mums top jaunā produktu līnija – Vecpiebalgas aromāti. Viss 100% roku darbs, katrā pudelītē, burciņā Ingas roku un sirds siltums, Mārča smaids, Rejas draiskulība, Maijas un Mārtiņa sīkstums.. Tādi viņi tur stāvēja un atvadām māja ar roku…. Jau esot līkumā aiz mājas sadzirdēju Ingas balsi:
– “Tu jasmiiiinus aizmirsi…”
Tas uz atgriešanos.
Lūk tādi mani piedzīvojumi. 🙂
