Turpinājums trešajai dienai. Jau pāris dienas vēroju negludinātās veļas kaudzi uz lielās kumodes klusajā istabā, līdz beidzot pieķeru pie rokas Danielu un prasu pēc gludekļa.

-“Ko? Tu gribi gludināt??? Eeeaaa, jāprasa tēvam Antonio, viņš par to atbild”, un Daniels pazūd kā rīta rasa.

Nu labi, ja negribat, nevajag ar’! Paņemu savu kafiju un izeju dārzā baudīt mirkli klusuma. Pēc brīža atauļo Rauls:

– “Tā ir taisnība? Tu gludināšot???”

Khm, savā prātā pārcilāju visu, ko zinu par Spāniju, bet neko par gludināšanas svētumu neatceros. Saku, ka tāda doma bija, bet nevaru atrast gludekli.

– “Antonio tev speciāli galdu liek!!!”

Un paskatās uz mani tā, it kā runa būtu par Svētā vakarēdiena galdu. Labi, eju lūkot, ko tad man sarūpējuši. Tēvs Antonio ar viltīgu smaidiņu ātri paslīd garām un pazūd pa alberģa durvīm. Viltnieks tāds! Blakus uzradusies kaudzīte ar gultas veļu, lielāka par pirmo! Daniels, no lepnuma plīstot parāda “speciālo” galdu – uz diviem kopā sastumtiem atpūtas krēsliem uzlikta plastmasas galda virsma! Jāteic, ka tēva Antonio izdoma ir neaprakstāma, brīžiem domāju, vai tik viņa vecmāmiņa nav bijusi latviete. Ieraugot veļas kalnus, saprotu, ka atkal esmu ieberzusies, bet ok, kas jādara, jādara.

Pēc divarpus stundām, kad palikuši tikai pāris palagi, parādās tēvs Antonio, nostājās durvīs, saliek rokas lūgšanas pozā un paklanās. Katoļu priesteris Spānijā, klosterī, paklanās man… Tagad mana kārta acis izbolīt. Kā sēnes no zemes izaug Andrea, Daniels un Rauls, visi četri, galvas piešķiebuši, skatās, kā es gludinu. Žēl, ka nebija iespējams to skatu nobildēt. Kamēr loku palagu, visi pazuduši. Kad gludinu pēdējo, attipina Rauls un paziņo, ka ēšanas laiks klāt, un mani gaida uz lūgšanu. Pabeidzu gludināt un pievienojos saviem četriem jaukumiem.

Lūgšanā starp pateicību par ēdienu, labo laiku, veselību un piligrimiem, īpaša vieta paredzēta pateicībai man par gludināšanu. Nu, jopcik, tas vairs nav smieklīgi!

Pusdienās klostera māsas sarūpējušas tunča salātus. Kopā ar Danielu ejam lūkot māsu ledusskapī kaut ko priekš manis. Ejam cauri maģiskajai robežšķirtnei, un man aizķeras kāja (tak jau abas kreisās) uz pakāpiena. Līdzsvaru noturu, ar skaļu spurdzienu ieklūpu māsu virtuvē. Parasti tur neviena nav, bet šoreiz tieši man pretī stāv klostera priekšniece un atbildīgā par virtuvi. Zemīt, atveries! Daniels steidz iepazīstināt ar mani – brīvprātīgā no Latvijas, šodien gludināja. Nu kas viņiem ar to gludināšanu???!!! (Kā vēlāk noskaidroju, gludināšana ietilpst Antonio pienākumos, bet viņam nepatīk un ļoti sāp mugura. Klostera māsām tāpat, tas skaitās viens no grūtākajiem darbiem). Skatos uz abām mūķenēm un nezinu ko darīt. Nekādi nevaru saprast, kad vaigi jābučo, kad roka jāsniedz, kad pa gabalu galva jāpaloka. Jūtu, ka nosarkstu, klostera priekšniece iesmejas (!!!):

– “Es muy guapa!”

Pie pusdienu galda visi četri mani zobo kā vien var, esmu pārsteigta par šādu jautrību un jūtu, ka tēva Antonio acīs esmu pacēlusies uz godpilno trešo sievietēm domāto vietu, tūlīt aiz jaunavas Marijas un viņa mammas. Pa to laiku uzradies arī Kamerūnas seminārists. Njā, pie galda ļoti nasks.

Ledus starp mani un priesteriem izkustējies, esmu pieņemta. Viņu praksē esmu pirmais brīvprātīgais – sieviete.

No rīta pamostos pirms modinātāja no dīvaina trokšņa. Ne ta zemestrīce, ne ta klostera māsas bungas spēlē! Pielecu kājās, uzrauju drēbes un esmu lejā, Rauls pie āra durvīm smēķē un iesmej, ka es līdzinoties izplūkātam cālim. Prasu, vai viņš troksni dzirdējis. Nē, viss esot kluss, man rādoties. Ok, ja rādās, tad rādās, eju pēc kafijas. Nākot atpakaļ, ieraugu Raulu ar piešķiebtu galvu skatāmies uz augšu. Aha, pazīstamais bum, bum, bāc! Nu, kuram rādās??? Skaņa apklust, vēl brīdi pastāvam, viss kluss, vienā no istabiņām iešņācas ūdenskrāns. Pēc brīža, mirdzošām acīm, amerikāniskajā skaļumā parādās Vanesa un apkrīt man ap kaklu:

– “Paldies, paldies par vakaru, par istabiņu. Pirmo reizi divu nedēļu laikā biju viena pati istabā, izbaudīju, šorīt kaila dejoju!”

Ahaaaa! Redz, kas tas par bums, bums, bāc! Jo vairāk viņa stāsta, jo jocīgāks paliek Rauls, viņa uzacis izveido jumtiņu un piekļaujas matu līnijai. Interesanti, tas ir sašutums par svēto sienu apgānīšanu vai iztēles rosinātas fantāzijas? Drošs paliek drošs, pārtraucu Vanesas vārdu plūdus:

– “Kuš kuš, tu zini, es zinu, viņš zina, vairāk nevienam nestāsti, tevi var nesaprast.”

– “Ak, pareizi, klosteris”, un viņa ātri pārmet krustu.

Knapi noturos, lai skaļi nesmietos.

Kad piligrimi aizvadīti un iestājies klusums, Rauls pienāk klāt un sniedz puķu pušķīti – redz, kāds ielicis durvīs. Tik tagad pamanu, ka viņa garie mati izlaisti, gumija noziedota, lai saturētu ziedus. Pat kamols sakāpa kaklā… Šodien viņš brauc projām un es palieku par galveno atbildīgo. Priesteri alberģī nenakšņo, tā kā visi agrie rīti, vēlie vakari, daudzie piligrimu jautājumi tagad būs jārisina man. Jau tagad zinu, ka man viņa pietrūks, kaut gan reizēm šķebinošā alkohola smaka mani vai traku padarīja.

Pusdienas laikā pavadām Raulu, tēvs Antonio sagatavojis dāvanu, pats izgrebis rakstus uz ceļinieka nūjas. Apskauju Raulu un novēlu atrast kāroto bagāto sarkanmati. Pat skumjucis uznāca, bet pie durvīm jau klauvē pirmais ceļinieks un vāveres rats sāk griezties.

Tāda mums te tā dzīve – augšā, lejā, katram savas kaislības, vēlmes, vajadzības.

Ieskatījos Facebook, smaga, skumja nopūta. Mēs esam tik maza tauta, piliens jūrā, bet kašķīguma ziņā pārspējam lielās tautas. Skumji un nožēlojami. Labprāt paliktu te, kamēr tracis ap vēlēšanām norimst…