Kad atrodas nomaldījusies mūza
Ai, kā man patīk savā namiņā, kur darbs dzen darbu, ir labi reizēm sevi izcelt pasauli apskatīt.
Llanes padomes mazā pilsētiņā Porrua ikgadējais amatnieku un zemnieku tirdziņš, jābrauc ievērtēt. Vakar nesanāca, asinsspiediens tēloja ta piekūnu, kurš tajās debesīs ar varītēm grib tikt, ta pasaulslavenu kārtslēcēju, pusdienu nācās tā mieriņā padzīvot, uz vakaru acis sāka skaidrāk pasauli saskatīt, lēnā garā iestādīju divas rozes (tās no veikala nāvinieku plaukta atkoptās), pārstādīju četras peonijas, saliku drēbes mazgāties un pasēdēju terasē, baudot vakara maigo enerģiju.
Šorīt galva vietā, acis nešilierējās, spiediens normā, jūdzu savu pelēcīti. Kaķiem viedoklis, jo atvadījos līdz vakaram. Var ticēt, var neticēt, bet kaķi ļoti labi atpazīst vārdus, ja saku, ka drīz būšu atpakaļ (īsie braucieni līdz trim stundām), abas mierīgi uziet augšā gulēt, ja saku, ka būšu vakarā, tā ģīmji izstiepjas un atskan kaķu taure, tad ar apvainotu skatu, velkot pakaļķepas, uzvelkas pa trepēm.
Braucieni uz Llanes pusi man vienmēr patīk, pirmie 50 km neinteresanti, bet tad, kad nogriežas uz Santanderas ceļu, vienā pusē okeāns, otrā lielās kalnu grēdas, mana sirds gavilē. Gar ceļu mazie ciemati ar senajām kapelām. Ik reizi sev nosolos, ka reiz man būs laiks un varēšana izbraukāt, apskatīt šos mazos ciematiņus, kur katrs akmens ir vēstures liecinieks. Dažviet vēl saglabājušies tiltu, bruģa fragmenti no romiešu laikiem (un nesakiet, ka viņiem tajā laikā nebija korupcija).
Līdz Porrua pusotras stundas brauciens, skan radio un kādā dziesmā puisietis ar piesmakušu balsi izmisīgi dzied par “madrugada, madrugada”, mans prāts sāk rakņāties atmiņu krātuvēs, skaidri zinu, ka zinu šo vārdu, bet man viņš nepatīk, kāpēc? Pēc laba laiciņa atnāk atziņa: “madrugada” – agrs rīts. Mīlīši, nu, kuram patīk agri rīti?
Labu gabalu pirms pilsētiņas (vai ciemata?) stāv norādes par stāvlaukumiem, tie vēl tukši, riskēju un braucu līdz galam, mierinot sevi ar domu, ka gan jau kādā no 5 garām pabrauktajiem tukšajiem stāvlaukumiem man vieta atradīsies, ja priekšā viss pilns būs. Un, jā, stāvlaukums pirms pilsētiņas ir pilns. Zinot spāņu policistu un iedzīvotāju mierīgo attieksmi pret nevietā novietotajām mašīnām (ja netraucē kustību), atrodu palielāku pleķīti pie kādas saimniecības tehnikas laukuma. Apstaigāju, pārliecinos, ka nevienam ceļu neesmu aizšķērsojusi, uzmetu mazo mugursomu plecos un dodos ķert patīkamās piedzīvojuma sajūtas.
Pirmais, ko pamanu – bārs, kafija derētu, bet tur kā skudru pūznī, i adatai nav, kur nokrist. Bāra darbinieki visus apkalpo ārpusē, iekšā nelaiž – viltīgi, jo visi labprāt gribētu izmantot labierīcības, bet tās slēgtas, un es saprotu, kāpēc. Ir ierīkotas ārā, pārvadājamās. Uiiii.
Ieeja pilsētiņā pa stipri šauru ieliņu, no abām pusēm ieskautu mūros. Mazliet klaustrofobiska sajūta, pēc brīža ceļš sazarojas, parādās skrajāka vieta, bet joprojām mūru labirints. Ir pusvienpadsmit, mājsaimnieces pucē durvis, citas pa otrā stāva logu purina segas, spilvenus, pat slotu. Viss klusu, nekas neliecina, ka te jābūt kādai tirgus rosībai. Izstaigāju ielu labirintu i pa labi, i pa kreisi, uz augšu un atpakaļ – nekā, tika pāris nepazīstamas, skaistas puķes, divi poniji, pāris kaķi un borderkollijs, kurš, mani ieraugot, griež piruetes un nāk samīļoties. Uzkāpju pakalnā virs pilsētiņas – nekā, viss klusi, bet mašīnas brauc un brauc, visas ielas pilnas. Tātad, kaut kam jābūt, neba jau sabraukuši mazajā krogā sidru dzert. Eju vēlreiz lejā, un ir! Pa mazmazītiņu, līkumainu ieliņu nonāku senatnes oāzē. Tirgotāji tik tikko kārto savas preces (ir pusdivpadsmit dienā), ārā +30 grādi.
Tirdziņš iekārtojies tādā kā parkā-piltuvē zem platānām. Nu es sapratu interesanto pilsētiņas iekārtojumu – pēc visa spriežot, gana sena vai uz senās apmetnes pamatiem celta, jo veidota tādā spirāles principā – šauras ieliņas ar augstiem mūriem, kas dod priekšrocības, ja jāatvaira uzbrukums, pašā viducī vēl viens mūris, no kura tagad tik nojausma palikusi, kur droši vien, ka bērni un sievas glābās, varbūt pārtiku glabāja. Šajā Astūrijas daļā klētis ir citādākās kā man pierastā horrio – mājiņas uz vistas kājiņas -, te tādas masīvas, pie dzīvojamās ēkas klāt piebūvētas, apakšā turēti lopi, virs tiem otrajā stāvā likta labība un cita pārtika, ventilācijai trijstūra veida logi. Pieļauju, ka, tā kā nedaudz nost no okeāna, ziemā mēdz uzsnigt.
Stendi skaisti iekārtoti, paši tirgotāji pie apģērba piedomājuši, ejamais celiņš ar salmiem nokaisīts, naktī lija – lai uzsūktu lieko mitrumu. Ļoti daudz rotu pārdevēju, bija kādas, kas manī pamodināja žagatību, bet jau mājās stingrā sarunā ar sevi izlēmu, ka gribu atvest sev “madrenas” – vietējās koka kurpes uz trim puļķīšiem: ļoti labs pārvietošanās līdzeklis, kad lielie lieti, kājas negrimst pielijušajā zemē. Vietējā veikalā redzēju par 45-55 eiro, bet gribējās no amatnieka rokām radīto (atradu, bet cena 150 eiro, padomāju, nu, nemaz tie krokši tik dziļi zemē neiegrimst, gan kādreiz).
Nezinu, kas tas par dabas fenomenu, bet skaņas tādas kā klusinātas, cilvēki runā, bērni draiskojas, bet viss salīdzinoši kluss. Kamēr es acis mieloju, kā top “madrenas”, kā uz burvju mājiena saradušies cilvēku pūļi, tālumā atskan dūdas, parādās tautas tērpā tērpta sieviete uz balta zirga, un es dodos skaņas virzienā. Dūdas uz mani maģiski iedarbojas – ieved kā transā, kur viņas, tur es.
Sākas gājiens, ieņemu labāko vietu bilžu iegūšanai, un mans telefons paziņo, ka šim atmiņa pilna un baterija ar būšot tukša. Drudžaini dzēšu kādas senākas bildes, tikmēr paiet garām pirmais dūdotājs, paspēju dāmu zirgā nobildēt, atkal dzēšu vecās bildes un nesanāk uzņemt video, kā iet lieli dūdinieki, un kungu dīvainā cepurē, rotātu ar ragiem un putnu spalvām, viņam ap potītēm platas ādas sprādzes ar zvārgulīšiem, kad viņš sasit kājas kopā, tie priecīgi un skaņi šķind. Un tad jau nāk galvenie gājiena dalībnieki – divi lieli vērši, iejūgti ratos ar bērneļu bariņu, divi lielāki puiši atspērušies bremzē smagos ratus, kad tie ripo pa slīpumu. Un pēdīgi nāk lielie milži un viens nes ābolus. Un te es aizdomājos, redzēju maizi ar āboliem, cepumus ar āboliem, āboli dekoros, draugi, kuri pārzina pareizticīgo tradīcijas, kad ir “яблочный спас”?
Vērojot gājienu, klausoties dūdas, asaras rit pār vaigiem, nezinu, kas tas ir, bet tā ik reizi – kaut kāds neizprotams saviļņojums.
Izmetot kādu piekto apli pa tirdziņu, nospriežu, ka pusotrs mēnesis pagājis no manas dzimšanas dienas un es neko neesmu sev uzdāvinājusi, pīts groziņš būs ļoti laba dāvana. Un tā, savā zilajā lina kleitā tērpta, ar skaistajām, krāsainajām rotām, kas piedod draiskulību, eleganti uz elkoņa uzlikusi groziņu, devos to piepildīt – ar sieru, protams, jo drīz brauks liela siera pele, ar maizi, beidzot sadūšošos nogaršot viņu aļa karašu, tad vēl siers no vietējā ražotāja, nedaudz parunājām (aaa, kā es par to kaifoju, pietrūkt komunikācijas ar vietējiem), viņiem sava saimniecība pavisam tuvu Llanēm. Saku, ka gribētu aizbraukt ciemos, paskatīties, jā, lūdzu, zvani, gaidīsim. Atbrauks siera pele, notestēsim sierus, ja būs gardi, brauksim ciemos.
Ar kāru aci paraudzījos eikaliptu medus virzienā, bet nokušināju sevi, toties kaut kas līdzīgs biezpienmaizei ieslīdēja groziņā. Jāsaka, ka tirgotāji visi kā viens izteica atzinību, redzot, ka pirkumus lieku groziņā, ne iepirkuma maisos. Žēl, ka mana valūta – lielkonfektes – beigusies, labprāt būtu kādam iedāvinājusi.
Ar to vienu sieru tirgotāju-šovmeni bija tā: viņi stāv, neviena nav, cilvēki iet garām. Skatos, noformējums labs, skaists plakātiņš aiz muguras, siers smuki salikts (mūsu PVD sajūsmā ģībtu, te nevienam nebija aukstumvitrīnas, nevienas aukstumkastes), bet cilvēki iet garām, dodas pie tiem stendiem, kur cilvēki pulcējas, kaut tur pārdeva to sieru, ko var nopirkt veikalos. Nu, ko, atcerējos tos laikus, kad pati uz tirdziņiem braukāju, kad manējie gribēja iekārtoties blakus, jo pratu cilvēkus piesaistīt.
Gāju klāt, sāku sarunu, abi priecīgi atsaucās, man nesaprotamos vārdus atkārtoja lēnām, vairākkārt, līdz sapratu, degustēju sieru, iztaujāju, un, skat, nepagāja pāris minūtes pie stenda, i adatai nebija, kur nokrist.
Piemiedzu ar aci abiem un novēlēju jauku dienu.
Metot vēl vienu līkumu pa tirdziņu, redzēju, ka rinda nav mazinājusies.
Manī ielija tik košas krāsas un sajūtas, ka šķita, ne eju, bet lidoju. Lai cik ļoti mīlu būt pie sevis mājās, ir labi iziet ļaudīs, paskandināt rotas, piepildīt iepirkumu groziņu, gaidot mīļos viesus.
Bet, pag, ja reiz svinu savu dzimšanas dienu, kur kūka?
Pagriezu pelēcīti uz LLanes pusi, būs man vēl viena dāvana – pastaiga pa šo skaisto pilsētu un kūka restorānā pie pašas pludmales.
Kad tieku atpakaļ mašīnā, mans telefons kautrīgi uzrāda nieka 14+ tūkstošus soļu.
Atkal ceļš un radio atskaņotās dziesmas, tas pats vīrišķis, kurš no rīta dziedāja par agro rītu, nu velk smeldzīgu dziesmiņu par sirds sāpēm, ko radījusi melno acu salauztā sirds. Ai, ai, sāp mana sirds, ai, ai, salauzta tā. Es smaidu, jo tā, kura nozagusi manu sirdi, to nelauž, tā to piepilda. Tai ir skaistas, tirkīzzilas acis, gari eikaliptu un lauru veidoti mati, sapīti stingrā bizē ar maigām, baltām mākoņu sprādzītēm, gara, safīrzila viļņu kleita ar sidraba viļņu putu cakām un kājas apautas madreņās ar naktssveču košajām sprādzēm, kad tā atraisa savas bizes, tad pūš Viento del norte, reizēm skarbi, reizēm tik spēcinoši. Tā ir dāsna pret katru, kurš pastiepj roku tās virzienā. Tā ir dziedējoša un spēcinoša, mana mīļā, zaļā, vējainā Astūrija.
Kamēr savās domās zīmēju Astūriju, klāt mans mazciems, mājas, kur divām kaķēm ir viedoklis.
