Trešā gājiena diena

Pat nezinu, kā šo dienu nosaukt: “Nošaujiet mani” vai “Kad robežas brūk”.

Aiz sāpēm nakts praktiski negulēta, pretsāpju zāles īsti nedarbojas, abas lauztās potītes kauc kā sirēnas. Vienīgais mazais prieciņš, ka arī Lailas miega pele aizķērusies kādā krūmājā, tātad, būsim vienādi jocīgas.

Rīts sākas ar skarbo patiesību, ka vienpatība šajā ceļā ir reta un nesasniedzama greznība, un pat visintīmākie procesi ir visiem dzirdami, jo labierīcības ir kopīgas abiem dzimumiem, un vīrieši šeit ir pārsvarā. Nu, ko. Arī tam tiksim pāri.

No Alberģa izejam vēl tumsiņā, debesis viegli nomākušās, un no kalnu ielejām ceļas biezi, pienbalti miglas vāli, brīžiem tā ir tik bieza, ka neredzu priekšā ejošo. Saasinām visas maņas un “čuju”, lai nenoklīstu no ceļa, pietiks jau ar pirmās dienas jautrībām. Kādā brīdī ceļš pazūd, visapkārt zīmes ar aizliegumu gājējiem iet, staipām kaklus kā žirafes, mēģinot saskatīt kādu spraugu. Ir jau arī, bet tāda šaura, ar garu, biezu zāli apaugusi. Jūtamies piederīgas ceļam un izveidojam no akmeņiem norādījuma bultu. Nebeidzu priecāties par dabas skaistumu, laipnajiem cilvēkiem un suņiem, kuru ir daudz un visur. Bet pats galvenais – kazenes. To ir daudz, un mēs ēdam pilnām mutēm, pie reizes iemācām to darīt vēl dažiem gājējiem.

Pēc noietajiem 10 km kafijas pauze. Jau atpazīstam “savējos” sasmaidāmies, pārmijam dažus vārdus, bet garās sarunās neielaižamies. Jau Rīgā teicu, ka droši būšu visnesabiedriskākais piligrims. Negribu runāt, būšu egoiste – sevi gribu tikai sev.

Seja un rokas pampst joprojām, brīžiem pirkstus saliekt ļoti grūti, plaukstas sapampušas, āda nostiepusies un bāla. Mēģinu ejot rokas turēt uz augšu. Esmu iedzīvojusies vēl vienā tulznā zem kreisās kājas īkšķa, un kopējam gaudu korim pievienojas nodevīgais dūrējs pakrūtē. Bet pietiek tikai nomainīties ainavai, pievarēt kārtējo kāpienu, un dvēsele gavilē tā, ka sāku dziedāt. Vispirms viena, otro dziesmu jau dziedam kopā. Saviļņojuma asara norit, ir grūti, ļoti, bet ceļa maģija pārspēj visu.

Pēc kārtējā kāpiena aizelsusies, viscaur slapja piemetu dupsi uz pirmā akmens, izvelku godam nopelnīto “Bārbeli” un aizlieku aiz vaiga. Tūlīt aiz manis kāpj sirms, ļoti cienījamos gados kungs un skaļi elso, automātiski piedāvāju viņam un viņa ceļa biedrenei mūsu “Bārbelīti”. Japāņu meitene sajūsmā apkrīt ap kaklu un nosauc par konfekšu feju. Viņa saka, ka katra kalna galā vajagot kādu, kurš dalītu konfektes. Sasmaidāmies un katra savā tempā turpinām ceļu.

Pamplona ir skaista, cik brīnumaini spāņi ir pratuši apvienot jauno pilsētu senajā!

Mūsu naktsmītne senajā baznīcā ir vienkārši lieliska. Kundze, visai kuplos izmēros, spiež zīmogus pasēs un izdala baltu, smaržīgu gultas veļu. Jēziņ, tā taču ir īsta greznība! Viņa nerunā neviena vārda angliski, tāpēc ar mierīgu sirdi pāreju uz latviešu valodu un spēcīgu žestikulāciju, sūtot gaisa bučas tāpat kā viņa, mēs saprotamies, pat apspriedām, ka īstai sievietei jābūt ar formām, tāpēc ceļā pazaudētos kg steidzīgi jāatjauno, un iedod mums norādi uz labāko ēstuvi, kur esot milzu porcijas, Laila, atspiedusies pret leti, sirsnīgi smējas.

Pēc kārtīgas dušas jūtamies spara pilnas rīkot vešas dienu, iestājamies garajā gaidītāju rindā. Pēkšņi, sazin no kurienes, manā priekšā izaug čirkainu matu ērkuli noaudzis puisis, aši novelk kreklus, apliek dvieli ap gurniem, ūziņas arī, bet neveikla kustība, un visi dārgumi plīvot noplīvo. Bez mazākā mulsuma pagriežas pret mani un piedāvā manu vešu pievienot savai, mēģinu atrunāties, ka mēs esam divas un tā, bet viņš tik māj ar galvu, lai tik liekam iekšā. Labi, arī ar šo tiksim galā.

Sēžam pagalmā, punči burkšķ, gaidām, kad beigsies žāvēšanas process. Ilgi, un es nolemju ieiet mazgātavā, lai paraudzītos, cik ilgi jāgaida. Tā kā ļoti sāp kājas un mugura, eju pussalīkusi, ar dziļu vienaldzību pret apkārt notiekošo. Bums, mana galva atduras pret kaut ko mīkstu – esmu ieskrējusi kāda kunga krūtīs, kurš tieši tobrīd ir beidzis atbrīvoties no visām savām drēbēm un sastūmis tās veļasmašīnā. “Ups”- tas ir viss, kas nāk pār lūpām. Pagriežos atpakaļ un kārtējo reizi izsmīdinu Lailu par saviem piedzīvojumiem.

Nogurums un pārslodze dara savu – šodien smejamies par visu, neko nevaram atcerēties, ejamos kilometrus skaitām vairākas reizes. Pēkšņi atceramies par drēbēm, šoreiz uzstāju, ka iesim abas, un tad manas emocijas nogāžas komā blakus prātam – puisis ir izņēmis un salocījis visus mūsu sievišķīgos nieciņus.

Vakariņas ēdam ieteiktajā krodziņā, porcijas lielas, viss garšīgs, vienīgi makaroni nedaudz pacieti un ar ūdeni apakšā, Lailai ir burvīgs izskaidrojums – tas ir speciāli, kamēr lēnām dzersi vīnu, makaroni piebriedīs. Oficiants ar savām virtuozajām galda slaucīšanas kustībām un krūzīšu novietošanu uz kaudzītē saslaucītajām drupačām ir īsts šīs dienas saldais. Tas viss ir tik dabīgi, vienkārši… tāds ir Ceļš!