Neklausies, ko runā apkārt, sadzirdi tikai savu ķermeni. Tev nav nevienam nekas jāpierāda, šai dzīvē esi tikai sev, lai darītu laimīgu sevi. CEĻŠ Tev parādīs, pateiks to, ko pasaule noklusē, Tu ieraudzīsi savu iekšējo gaismu, savu bagātību. Un tikai Tavā paša ziņā – noticēt, pieņemt vai aizmukt krūmos!

Buen Camino, Iveta! Buen Canimo, Laila! Buen Camino katram, kurš iet savu CEĻU, vienalga vai pilsētas ielās, lauka plašumos vai dziļi sirdī!

Gājiena pirmā diena jeb uzvara pār savu čīkstuli.

Pirmais rīts neierastos apstākļos, priecīgs satraukums mijas ar nedrošību. Pirmo soli no alberģa speram tai brīdī, kad baznīcas tornī pulkstenis sit septīto rīta stundu. Rīta rēgainajā gaismā mazā viduslaiku pilsētiņa izskatās vēl brīnumaināk kā vakar vakarā, mūsu soļi uz pilsētas bruģa atbalsojās tālu un savijas kopā ar citu gājēju soļiem. Viss jauns, viss pirmo reizi, mēģinu sarast ar mugursomu, kura nekādi negrib ieņemt pareizo vietu, sajūta, ka kāds rūķelis sēž man uz pleciem un visiem spēkiem stumj somu nost. Viegli iesmaidu – pieradīšu! Ja jau lāci var iemācīt ar riteni braukt, iemācīšos nest mugursomu.

Pretī nāk pašapzinīgs minkāns un ar acu skatu pieprasa ceļa nodevu, kaķi pabarot – svēta lieta. Noceļu somu, izņemu pīrādziņu, un mincis ar guvumu zobos pazūd tuvējā pagalmā. Mums paveicās, solītā negaisa un vēja brāzmu nav, smidzina smalks lietutiņš un ceļu slāņiem sedz biezas, biezas miglas segas, ieejot tajās, vairs neredz neko. Kaut kur tālumā dzirdamas ceļinieku balsis, govju un aitu zvaniņi, kas veido savdabīgu ceļa mūziku, kas pavadīs mani tuvākās 18 dienas, bet tai brīdī nav rītdienas, nav vakardienas, rit tikai tagadnes mirklis.

Pēc pirmās stundas skaidrs, ka mans temps ir daudz lēnāks nekā Lailai, un mēs novienojamies ļaut katrai baudīt savu ceļu un tikties kādā pauzes vietā. Eju un priecājos par skatiem, kalniem, pļavām, par mazajām, attālajām mājiņām un to īpašo smaržu, kas raksturīga rudenīgajiem kalniem.

Šodienas plāns – 27 km, no tiem 23 km cēliens 1500 m augstumā, to pat tā īsti aptvert nevar. Eju, un katru jauno cēlienu sagaidu ar apbrīnas un pietātes nopūtu. Kaut kur iekšējais “neticīgais”, ieraugot tālu priekšā esošo Lailas mugursomu, nodreb – vai tas maz ir iespējams? Lieku soli aiz soļa un tas, kas pirms mirkļa šķita neizdarāms, jau ir aiz muguras, prieks pašai par sevi, eju un plati smaidu, ik pa brīdim kāds vientuļais gājējs palūdz nofotografēt, ar prieku to daru, novēlu laimīgu ceļu un kāpju tālāk.

Smidzina, uzvelku ūdensnecaurlaidīgo jauku un tā ir mana pirmā kļūda, jo no iekšpuses svīstu un drēbes izmirkst daudz vairāk, kā to izdarītu smalkais lietutiņš, pluss tā ir papildus slodze sirdij, un jau pēc pāris kilometriem jūtu, kā galvā dun un paliek aizvien grūtāk elpot.

Ar Lailu satiekamies mazā ceļmalas krodziņā uz pirmo ceļa kafiju, apmaināmies smaidiem un pirmajiem iespaidiem. Esmu viņai tik pateicīga, ka spējam dot brīvību viena otrai. Brīdi pasēžam un sarunājam tikties nākamajā atpūtas vietā.

Ar katru nākamo soli ķermenis aizvien vairāk sāk izjust slodzi, tāda sajūta, ka viss organisms nostājās testa režīmā, kādā brīdī iesāpas nieres līdz tādam skaudrumam, ka jāapstājas; joprojām grūti ievilkt pilnu dziļu elpu, tā apstājas kaut kur pusceļā, radot smaguma sajūtu krūtīs. Apstājos, iztaisnojos un elpoju, elpoju, izvicinu rokas, tās sāk pampt, un pirksti līdzinās kārtīgām sardelēm, bet nav laika par to domāt, iekšā pamodusies kāda balss, kas nav gadiem dzirdēta, mostas prieks. Pievari nākamo cēlienu, un pie kājām mežainās ielejas, ganības, pa kreisi, pa labi kalni, miglas plīvuros tīti, un parādās pirmie ērgļi. Kas par varenumu.

Novelku lietus jaku, jo no iekšas jau tek straumītes, un esmu viscaur slapja. Jūtu, ka manī iekšā sāk degt “lampiņas”. Prāts vairs nespēj izsekot visam līdz un pakāpeniski zaudē vienu kontroles objektu aiz otra; ieraugot kārtējo cēlienu (zigzagotais serpentīns, līdzīgs kā Santorini, pa kuru autobusi no krastmalas brauc augšā kalnos), prāts paziņo, ka tajā uzkāpt ir neiespējami, ka normāli būtu griezties atpakaļ un doties uz viesnīcu, bet mana pārliecība “ja reiz pievārēju pirmos cēlienus, tikšu galā ar šo” aug augumā, un, nepārstājot jūsmot par apkārt notiekošo, kāpju.

Sirds sitas, asinis šalc, sviedri tek, kādā brīdī šķiet, ka vairs nav spēka, izvelku telefonu, ielieku austiņas un ieslēdzu uguns rituāla dziedājumu.

Tā ir tā jaukā diena, kad mums juka mantras, un abi mazuļi ienesa savas jautrās korekcijas. Dzirdu Viestura mierīgo, melodisko, nosvērto balsi, Janas skanīgo dziedājumu, fonā Ilona grabina “grabulīti”, Inguna sit plaukstas, un Vizmas visaptverošā mīlestība tur mūs visus kopā. Un es vairs neesmu viena, dziedu līdzi..

Vajadzēja divus atkārtojumus, lai uzraustos kalna galā.

Panāku jaunu sievieti, kura iet lēnām un ar vēl lielāku piepūli, no sirds apbrīnoju viņu par drosmi, jo viņas augums ir ļoti liels, soli pa solim, atbalstoties uz nūjas, viņa kāpj, no matu šķipsnām tek sviedri, un elpa tik sekla un smaga. Eju un ar acs kaktiņu pieskatu viņu, tāpat kā pirms mirkļa mani pieskatīja japāņu meitene. Tā te kalnos pieņemts, stiprākais pieskata vājāko. Mūsu tandēms pajūk, kad jauniete apsēžas uz akmens un izņem sviestmaizes.

Esmu uzrāpusies gana augstu, šķiet, līdz augstākajam punktam vairs nav tālu, ar kādu prieku novērtēju katru taisno, bezcēliena metru, tā ir īsta dāvana. Pa labi, gabaliņu no Ceļa, redzams liels krusts, pie tā atpūšas divi pāri – viens atlaidies zālē, otrs atstutējies pret vienīgo lielo akmeni. Kaut kas man iekšā saka – “apstājies, atpūties”, bet slinkums noņemt mugursomu, un kaut kur priekšā gaida Laila, iešu, lēnām, bet iešu… un turpinu soļot pa taisno ceļu.

Pirms un aiz manis neviena nav, un es nopriecājos par savas vēlmes – brīdi paiet vienai – piepildīšanos. Vēl pirms mirkļa ieraudzīju lielos ērgļus, tie lidinājās cilvēka augstumā, lieliem spārniem, baltām pakaklēm, tik majestātiski, brīdi atļāvos pastāvēt un pavērot, kā divi putni, lokus mezdami, planē, drīz pievienojas trešais, un, kad esmu gandrīz bez elpas un bezspēkā trīcošiem ceļiem uzraususies kārtējā kalnā, to jau ir pieci. Nopriecājos, ka pat putni nāk palīgā Ceļu iet.

Nogāze ir gana stāva un slidena, eju lēnām, brīžiem pieturoties pie akmeņiem, migla kļūst biezāka, un vairs neredzu, kur lieku soļus. Kad izeju no miglas plīvura, joprojām ne priekšā, ne aizmugurē nav neviena cilvēka, esmu nogājusi gandrīz stundu, un tas sāk šķist dīvaini, mani vienīgie pavadoņi ir ērgļi; uz mirkli apstājos, tie jau ir deviņi un savus lokus met zemu virs manas galvas, sajūtas paliek neomulīgas, un sāk rasties nojausma, ka kaut kādā kārtā esmu apmaldījusies. Ir skaidrs, ka atpakaļ pa stāvo nogāzi neuzkāpšu, spēka nav, labu laiku jau klepoju un kājas vatainas. Priekšā uz nākamā pakalna ieraugu mašīnu, vienīgā iespēja ir tikt līdz tai. Mēģinu sazināties ar Lailu, bet nav zonas, SMS neiet.. Sakaru nav, un baterija sāk rādīt sarkano svītru.

Kad nokļūstu līdz mazajai, zilajai mašīnai, kungs jau piesēdies pie stūres, elsdama jautāju, vai esmu uz pareizā ceļa. Laikam mans izskats lika vēlēties būt labāks, jo senioru pāris satrauktā franču valoda vedina kāpt iekšā mašīnā, piedāvā kafiju, ūdeni, maizītes, tausta galvu. Ir skaidrs, esmu apmaldījusies un nogājusi četrus liekus kilometrus. Tieku aizvesta atpakaļ uz to vietu, kur aizgāju nepareizi – pie krusta uz akmens bija zīme, bet es to neredzēju, jo pret to atpūšoties bija atspiedies cilvēks.

Sākās nopietna diskusija, kur pāris uzstāja, ka man ar viņiem jābrauc atpakaļ uz Saint Jean un no turienes jāmeklē iespēja nokļūt uz nākamo pilsētu. Šo ideju noraidu un saku, ka iešu; pāris uz atvadām mani apskauj un piekodina tuvāk esošajiem lēdiju pieskatīt, jo ļoti nogurusi. Nosmaidu pie sevis “Lēdija”.

Kārtējais kāpiens un klusa cerība, ka pēdējais, jo ir jau vēla pēcpusdiena, nomācies, un miglai pievienojusies krēsla. Kādā brīdi notiek brīnums, un uz brīdi pieejami sakari, sazvanu Lailu, saku, ka viss kārtībā, tikai nomaldījos, viņa jau ir alberģī, bet mani bez manis pašas piereģistrēt nevar, te dzīvā rinda.

Mani pārņem vainas sajūta, ka ar savu maldīšanos un nespēju savākties esmu apgrūtinājums. Mēģinu iet, cik ātri varu, bet kājas klausa aizvien mazāk, tās ķeras aiz akmeņiem, viena aiz otras un pieprasa pauzi. Apstājos noņemu mugursomu, padzeros un ar rīšanu apriju četras “Rudzupuķes”. Visu dienu nav ēsts, būtībā arī negribas, somā ir kārumi no mājām, bet doma par ēšanu uzdzen nelabumu.

Lieku somu plecos un eju. Kāpiens, kāpiens un vēl daudzi, līdz nonāku augstākajā punktā. Esmu uzrāpusies. Līdz alberģim vēl 4 kilometri pa gana stāvu nogāzi, noslidinos pa akmeņiem un aizeju pa viegli iezīmēto taku, pa priekšu iet pāris, un esmu cieši nolēmusi, lai maksā, ko maksādams, centīšos turēt viņus redzes lokā.

Atkal miglas zona, kad izeju no tās, apkārt klusums, neviens nekur nav redzams, un taka beidzas vien pārdesmit centimetrus no kraujas malas. Visu dienu ir lijis, akmeņi un uz tiem sakritušās koku lapas ceļu padara ļoti slidenu. Pieturēties nav, kur, un man kaut kur prātā ataust, iepriekšējā vakarā teiktais, kad kundze piligrimu kantorī izdalīja mums pases, alberģu sarakstu, teica:

“Ejiet pa labo ceļu, pa kreisi – nē, tas ir bīstami.”

Kaut kādā brīdī esmu aizgājusi pa kreisi, un, neredzot nevienu cilvēku, asaras sāk tecēt pa vaigiem.. Vai atkal???

Pati sev saku – paiešu vēl uz priekšu, ja esmu nomaldījusies, nekur neiešu, vilkšu ārā guļammaisu un palikšu te. Viss, spēka vairs nav.

Migla izklīst, un tālumā sadzirdu balsis, esmu uz pareizā ceļa, zīme rāda, ka vairs tik 2,5 km palikuši. Elpot paliek aizvien grūtāk, sirds sitas, prāts jau labu laiku kā komā, bet, neskatoties uz visu, kaut kas dziļi iekšā gavilē. Pati sevi nesaprotu, asaras līst, jo tā bezspēcības un vientulības sajūta, kad nomaldījos, tik ļoti atgādināja bērnību, kad trūka abu vecāku atbalsta, iedrošinājuma. Kaut kas, kas vēl aizķēries kādā dvēseles kaktiņā ir atradis ceļu uz āru. Negribu, ka kāds redz mani raudam, kauns… Tik pirmā diena, un es jau nekāda, mēģinu savākties, apdzīt priekšā esošo pāri, lai tad vienpatībā ļautu asarām vaļu.

Ceļš vijas caur mežu, brīžiem takas nav, tik akmeņu krāvumi, pa kuriem rausties lejup, turos pie skopajiem kadiķiem, akmeņiem, brīžiem nošļūcu uz dupša, tā drošāk. Kad vairs galīgi nav spēka, sāku skaitīt soļus 1,2,3..50,60 jau 100, un parādās atzīme – līdz alberģim 400 metri. Kājas pie katra soļa dreb, cītīgi skaitu soļus, un vienā brīdī saprotu, ka krītu. Saka, ka cilvēks nāves brīdī redz visu savu dzīvi, man tā aizzibēja gan acīm kritiena brīdī, ne tā, ko dzīvoju kā pieaudzis cilvēks, bet bērnība. Paspēju izšūpoties tētim uz kājas, atcerēties tos mazos, skopos mirkļus, kad viņš man bija, to vienu vienīgo reizi, kad pēc sacensībām paņēma mani sava zirga mugurā un nosēdināja seglu priekšā, man varēja būt kādi 3-4 gadi, un uz stalli mēs rikšojām, atceros, ka viņš teica, ka no sajūsmas esot spiegusi, viss smagais, sliktais pagaisa, dodot vietu mīlestībai un atļaujai atzīt, ka man viņa visu mūžu pietrūcis.

Ar kreisās kājas celi piezemējos pret vienu akmeni ar galvu pret otru. Triecienu galvai un mugurai mazina mugursoma, laikam jau krītot būkšķis liels, jo labu gabalu priekša esošais senioru pāris skriešus metās palīgā, kundze man ir tuvāk, viņa nomet savas nūjas un piesteidzas man klāt, es spirinos kā uz muguras atmesta vabole – man viss labi, es pati… Viņa saņem manas rokas un mēģina piecelt, bet arī viņai kājas slīd. Kungs piesteidzas laikā un pa abiem pieceļ mani sēdus, tas laikam ir pēdējais punkts, vēlme saņemt atbalstu un palīdzību cīnās ar “es pati varu”, jo tā ir iemācīts, un mans vienīgais balsts un mīlestības avots, kur varēju būt maza, nedroša jau divus gadus ir projām….

Es raudu jau balsī, un kundze, noliekusies pār mani, glāsta galvu tik maigi, saudzīgi, kā saprotot, kas manī notiek. Ko viņa saka, nesaprotu, tik tālu manas franču valodas zināšanas nesniedzas, saku, ka viss labi, brīdi pasēdēšu un iešu..

Kā iegāju alberģī, neatceros, caur miglu tik dzirdu Lailas –”apsēdies”, tūlīt manā priekšā izaug medbrālis, tausta pulsu, skatās acīs, redzot novārtītās drēbes prasa – “Kriti? Ko sasiti?” Rādu uz kāju, celis nedaudz piepampis, sarkans, bet pārsists nav. Saku, ka viss labi, tik apmaldījos un esmu nogurusi. Tālākā vakara gaitā viņš vairākkārt pienāca, apjautājās par pašsajūtu. Vēlāk Laila āri papurina galvu un prasa:

– “Tu tā vari izdarīt?”

Atbildu, ka varu, bet ļoti lēnām.

– “Tad tas neder,” viņa atbild.

Alberģī ienācu īsi pirms sešiem vakarā, man pirmā diena izvērtās gara – ap 31 km un ap 10,5 stundām.

Tikai pēdējā dienā, īsi pirms braukšanas mājās, Laila atzīs, ka pirmā doma, mani ieraugot – viss, ceļš beidzies. Mīļā sirds, paldies Tev par izturību, pacietību un, ka ļāvi man būt pašai. Saka, ka pirmā Ceļa daļa esot pārbaudījums ķermenim, otrā emocijām, trešā – garam. Man viss bija otrādi, pirmās aizlidoja emocijas, tad tika garam, ķermenis padevās pēdējais. Pirmajā dienā pārdzīvotais atstāja iespaidu uz imunitāti, tāpēc klepus, temperatūra un visas pārējās vainas ir tikai loģisks iznākums.

Ko darītu citādi? Vispirms jau nevilktu lietus jaku, bet iegādātos piligrimu ceļa apmetni (28 eiro), tas ir garš, plandošs uz “knopkām”, līdz ar to labāka ķermeņa ventilācija. Noteikti taisītu vairākas pauzes, jau pirmajā dienā mainītu zeķes ik pa 2 stundām un – pats galvenais – ūdens pudelē ieliktu dzeramo salmiņu, kuru var piestiprināt pie mugursomas lences, lai priekš padzeršanās nevajadzētu ņemt pudeli no kabatas ārā. Tā vieglāk un ērtāk.

Manī iekrita ne tikai debesis, bet arī kalni un viss piedzīvotais, galvenokārt atļauja sev pašai, savu reizi būt vājai. Un pārliecība par to, ka, lai vai kādas dzīves vētras, neviens nevar atņemt pašu galveno – tevi sev pašam. Kamēr es esmu pati ar sevi, neviens kalns nav par augstu, neviens ceļš par slidenu.

Esmu mājās pie saviem minkām, jums,bet kalni un Ceļš ir iemājojuši manī uz visiem laikiem.