23.03.2024. Parastais par neparasto jeb neparastais par parasto

Vakardien pār mazciemu un lielciemu kā īsta ragana Rumpumpele bija pārgāzies pelēks mākonis. Redzamība nekāda, viss tik’ uz tausti. Rīta daļu veltījām nesteidzīgām brokastīm četru stundu garumā. Tad ap pusdienas laiku nobraucām lejā uz biezās miglas apņemto Cudillero. Tā kā vēlme saskrieties pieri pret pieri ar kādu staigātāju neradās, doma par vīna glāzi un vēl vienu kūciņu likās ļoti pat pieņemama.

10.09.2024. Dārgi? Lēti?

Man bieži vaicā, cik tad pie mums viss lēts vai dārgs. Centīšos atbildēt. Šodien veikala diena, sevis pēc vēl kādu nedēļu nebrauktu, iztiktu ar to, kas mājās, kaut maize jau nedēļu beigusies. Par kaķiem nesatraukties, tiem gaļas rezerves sagādātas, tiesa, es reizēm nočiepju. Man nāk pārgurusi, nosalusi, ar sāpošu kāju, pēc klusuma, siltuma alkstoša pilgrime no Latvijas. Nu, ko, vispirms likšu siltā putu vannā, lai atsilst, tad plecu lakatos ievīkstītu, barošu ar zupiņu (vēl nav izdomāta, kuru - frikadeļu vai brangi sildošo), otrajā būs kartupeļi ar aknu mērcīti ar krietnu muskatrieksta devu, par saldo arī vēl domas dalās, līdz rītam laiks izdomāt.

31.07.2025. Svētki

Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus. Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes. Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.

31.10.2021. Kam Helo Vīns, man - Helo Kaķis

Vakar, pareizāk sakot, šorīt agri no rīta, pēc dobes rakšanas, daudzu citu mazo darbiņu apdarīšanas , labi sadzērusies salvijas tēju, iekritu gultā puskomas stāvoklī. Nezinu, cik ilgi vai neilgi gulēju, bet, kad izdzertais tējas daudzums rosināja uz pamošanos, aiz loga vēl bija tumsa, tik pie pašas pamalītes tāda knapi samanāma gaismas strēlīte.

Pavērusi pusi no vienas acs, mēģinot noturēt miegaino ķermeni līdzsvarā, klunkurēju pāri istabai uz laimes un viegluma telpu. Kaut kur pusceļā starp gultu un lielo krēslu kaut kas silts, mīksts, izjūkošs patrāpījās zem pēdas un apķēra potīti. Mana sirds pamira, atmodos zibenīgi līdz ar sulīgu bļāvienu.