#100LaimīgasDienasNamiņā – 60. diena

Visums savas dāvanas pasniedz dažādos veidos , veidolos , laikos .
Man ir ,, biktsmāte ” , tā es viņu saucu , jo viņas ausīm uzticu to trakos emocionālos viļņus , ko vienai pārvarēt pagrūti .
Viņa it traka , spēcīga , atkal- traka , jo tikai traks sievišķis var uzņemties atjaunot ļooooti aizlaistu senču īpašumu -zemi , mājas . Darīt to ar senajām metodēm – niedru kārtā , kaļķa un māla javām, velt akmeņus , un viņa to dara ar savām rokām , kuras, lai varētu šo ,,pavilkt” , ikdienā darbojas ar skaitļu virtenēm un vijoles stīgām . Jā , jā , mūziķe ar javu spaiņiem rokā , mūziķe ar , kura spīts asarām šķīstot , velk savā kalnā ķerru ar akmeņiem , jo tā vajag viņas dvēselei . Un , viņas KALNS atbild , dodot mieru , piepildījumu , laimības sajūtu un atbalstošus cilvēkus apkārt . Varbūt tas mūs vieno . Viņa mani sauc par Dīraka vienādojumu , jo , dažkārt , veikalā , vienā laikā, nopērkam vienādus produktus ( !!!) un vēl daudz dažādu sakarību + viņa ar saviem puikām , turpina manis iesāktās vibrācijas Bruņinieku ielas dzīvoklī .
Uz šiem Ziemassvētkiem , jau vasarā zināju , ka gribu ko īpašu dāvināt , pašas rokām gatavotu .
Tapa lielais lakats , kurā ieadīju Asturijas saules lēktus un rietus , vēja brāzmu nestos viļņus , kas pacēlušies augstu , augstu ar spēku triecas pret varenajām krasta klintīm , atbalsojoties tāl tālu . Ieadīju vasara kalnu pļavas , kas rotājas narcišu un hiacinšu ziedos , vasaras saules uzkarsētas kalnu takas , kas vijas no no vienas pakalnes , pār augstajām korēm uz nākošo pakalni ; ieadīju dūdu skaņas , kas liek ietrīsēties katram dvēseles stūrītim un pārnes pāri laikiem ; ieadīju lauru koku nesto veiksmi , staltos eikaliptus un varenās palmas ; ieadīju maģiskās pastaigas dižozolu un dižskābaržu mežos , Cavadongas kalnus un avotiņa spēku , visu to laimības , spēka , vieduma enerģijas , kuras šeit vijas un vijas , līdz savijas spēcīgu enerģiju virpulī . Nansija un Lakšmi , kā varēja , kā prata , kā mācēja , piepalīdzēja i ar ķepu , i ar kādu kažoka matu . Mēs centāmies . Jau pavisam drīz enerģijas satiksies , tas būs kā tilts starp Asturiju un Vidzemi .

Citi raksti

07.01.2021. Dot un ņemt.

Zvaigznes diena atnāca ar ļoti vērtīgu dāvanu - pirmo dienu bez lietus, krusas, vēja. Saulīte spoža, spoža pie dzidri zilajām debesīm. Izstāstīt nevar, kas tā par baudu pēc triju nedēļu salšanas, kad negaisu, vētras pēc apkuri varēju vien 9 dienas izmantot, sasilt saules staros. Pusdienas laikā temperatūras stabiņš pakāpās līdz +18 grādiem, neticami, ka naktī bija nulle. Mīļkaimiņš nošūpo galvu - tik traku ziemu viņš neatceroties, mums te pat viegls sniedziņš bija.
30.06.2024. Sapņi, mani kailie sapņi...

Pirms dažām naktīm sapnī redzēju savu Uguns saimi. Tās bija tādas sajūtas, kuras neizstāstīt, tikai sajust. Tik daudz siltuma, mīļuma, apskāvienu un rimtuma. Tā negribējās mosties, pat apraudājos, kad Lielais Laiks mani izmeta no sapņa. Pat lūpiņu uzmetu.

22.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 3

Vakar pēc čakla darba dārzā, vēl čaklākas zirgābolu iekraušanas, izkraušanas, aizstiepšanas jutu, ka labi nav. Kā tad, naktī šī ir klāt. “Nu, sailgojies? Kurā galvas daļā mani gaidi?” Laimīgie tie, kuriem migrēna ir tikai vārds, vēl laimīgāki, kam svešvārds. Apģērbties - tas ir liels izaicinājums, vēl lielāks – nošķaudīties. Mati ķemmēti netiks, pietiks, ja “izbraukšu” ar pirkstiem caur cirtām.

Pasta diena, pēdējā lielā sveču “krava” sāk ceļu uz savām jaunajām mājām.

Diena sākas ar adaptēšanos spāņu ceļu satiksmes īpatnībās:

  1. luksoforos nav dzeltenās gaismas. Actiņa ir, gaismiņas - nav;
  2. spāņi sevi neapgrūtina ar pagriezienu rādīšanu;
  3. apļos (vidū) ir luksofori, dažos pat četri!!!

Braucam tālāk uz ziemeļiem, augstāk kalnos, paredzēti ap 320 km, mērķis - tikšanās ar Huanu Izspiedēju (iesauku dabūja pateicoties savai gaudošanai par naudas tēmu un acīm redzamo vēlmi izkāst vai uzmest).