#100LaimīgasDienasNamiņā – 60. diena

Visums savas dāvanas pasniedz dažādos veidos , veidolos , laikos .
Man ir ,, biktsmāte ” , tā es viņu saucu , jo viņas ausīm uzticu to trakos emocionālos viļņus , ko vienai pārvarēt pagrūti .
Viņa it traka , spēcīga , atkal- traka , jo tikai traks sievišķis var uzņemties atjaunot ļooooti aizlaistu senču īpašumu -zemi , mājas . Darīt to ar senajām metodēm – niedru kārtā , kaļķa un māla javām, velt akmeņus , un viņa to dara ar savām rokām , kuras, lai varētu šo ,,pavilkt” , ikdienā darbojas ar skaitļu virtenēm un vijoles stīgām . Jā , jā , mūziķe ar javu spaiņiem rokā , mūziķe ar , kura spīts asarām šķīstot , velk savā kalnā ķerru ar akmeņiem , jo tā vajag viņas dvēselei . Un , viņas KALNS atbild , dodot mieru , piepildījumu , laimības sajūtu un atbalstošus cilvēkus apkārt . Varbūt tas mūs vieno . Viņa mani sauc par Dīraka vienādojumu , jo , dažkārt , veikalā , vienā laikā, nopērkam vienādus produktus ( !!!) un vēl daudz dažādu sakarību + viņa ar saviem puikām , turpina manis iesāktās vibrācijas Bruņinieku ielas dzīvoklī .
Uz šiem Ziemassvētkiem , jau vasarā zināju , ka gribu ko īpašu dāvināt , pašas rokām gatavotu .
Tapa lielais lakats , kurā ieadīju Asturijas saules lēktus un rietus , vēja brāzmu nestos viļņus , kas pacēlušies augstu , augstu ar spēku triecas pret varenajām krasta klintīm , atbalsojoties tāl tālu . Ieadīju vasara kalnu pļavas , kas rotājas narcišu un hiacinšu ziedos , vasaras saules uzkarsētas kalnu takas , kas vijas no no vienas pakalnes , pār augstajām korēm uz nākošo pakalni ; ieadīju dūdu skaņas , kas liek ietrīsēties katram dvēseles stūrītim un pārnes pāri laikiem ; ieadīju lauru koku nesto veiksmi , staltos eikaliptus un varenās palmas ; ieadīju maģiskās pastaigas dižozolu un dižskābaržu mežos , Cavadongas kalnus un avotiņa spēku , visu to laimības , spēka , vieduma enerģijas , kuras šeit vijas un vijas , līdz savijas spēcīgu enerģiju virpulī . Nansija un Lakšmi , kā varēja , kā prata , kā mācēja , piepalīdzēja i ar ķepu , i ar kādu kažoka matu . Mēs centāmies . Jau pavisam drīz enerģijas satiksies , tas būs kā tilts starp Asturiju un Vidzemi .

Citi raksti

07.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”

2. solis no 45

Naktī pamodos no ledainas sajūtas degungalā. Aiz loga tumšas, tumšas debesis ar miljons zvaigžņu podziņām. Skaisti, bet auksti, aiz loga 7 grādi. Ātri ieslēdzu apsildāmo palagu, un jau pēc mirkļa gulta kļuva patīkami silta, arī abas kaķu dāmas, sasilušas, atļāvās izbāzt galvas no segas apakšas. Rīts nāca ar labām ziņām -viens no paziņu paziņām “nomedījis” kārtējo meistaru, kurš esot gatavs izdarīt darbu un palīdzēt visus materiālus sagādāt. Elpoju un apturu vēlmi laisties neprātīgā laimes dejā. Pag, Iveta! Vispirms lai atbrauc, izdara darbu, tad i dejosi.

06.07.2020. 130 dienas un pateicības.

“Tu dzīva? Sen nav ziņu!”, draudzene viegli sašutusi. Nu, jā, gribēju, gluži kā deputāts, dot atskaiti par pirmajām 100 dienām, bet darbu, notikumu virpulī raksts palika pusratā. Šis laiks Mazciemā ir mainījis mani, mainījis manus uzskatus un attieksmi pret lietām, galvenokārt jau pret sevi, un to var iedalīt nosacītās trijās daļās.
29.04.2024.-30.04.2024. Liebe Traum

Nelīst, vējš pierimis un saule dāsni jo dāsni aplaimo ar savu siltumu. Bauda. Mēs ar Guntu to svinam, dziļā meditācijā pret debesīm paceltiem dibengaliem un deguniem zemē, katra savā dārza stūrī. Gunta dresē nezāles ielas daļā, gar ūdens noteces reni, es pa dārzu, ik pa brīdim pamainot meditācijas raksturu - kapli aizstājot ar trimmeri, kamēr tā akumulators lādējas, pļaujmašīnu, atkal kapli. Tā pagāja dienas lielākā daļa, tāpēc pusdienvakariņas godam nopelnītas. Garšoja lieliski - kartupeļu pankūkas ar tītara krūtiņu zilā siera un muskatrieksta mērcē. Laiski izlaidušās pēcpusdienas saules staros, pļāpājām par šo un to, līdz manu skatu piesaistīja divi pilgrimi, kuri nāca ne no pareizās puses un gāja ne uz to pusi.

It’s day 15. Have I really been on the road for 15 days? I feel beyond time and space. I spent the night at a lovely albergue, but…