Dzīve mazciemā – 141

Liebe Traum

Nelīst, vējš pierimis un saule dāsni jo dāsni aplaimo ar savu siltumu. Bauda. Mēs ar Guntu to svinam, dziļā meditācijā pret debesīm paceltiem dibengaliem un deguniem zemē, katra savā dārza stūrī. Gunta dresē nezāles ielas daļā, gar ūdens noteces reni, es pa dārzu, ik pa brīdim pamainot meditācijas raksturu – kapli aizstājot ar trimmeri, kamēr tā akumulators lādējas, pļaujmašīnu, atkal kapli. Tā pagāja dienas lielākā daļa, tāpēc pusdienvakariņas godam nopelnītas. Garšoja lieliski – kartupeļu pankūkas ar tītara krūtiņu zilā siera un muskatrieksta mērcē.

Laiski izlaidušās pēcpusdienas saules staros, pļāpājām par šo un to, līdz manu skatu piesaistīja divi pilgrimi, kuri nāca ne no pareizās puses un gāja ne uz to pusi. Lecu augšā, dodos skaidrot, ka taka iet uz augšu, bet šie tik skaita “nein, nein”. Kundze tāda žirgtāka, bet kungs pavisam sašļucis, nākot “pret spalvu” – no Santiago de Compostellas uz Bilbao, esot pārguruši, meklē naktsmājas. Kaut kur, vienalga, kur, ka tik tikt pie miera.

Ja nu tā, aicinu iekšā, augšas verandā lūdzu uzgaidīt, kamēr abas ar Guntu ķeramies pie gultu uzklāšanas. Kad aicinu istabā, viņiem sariešas acīs asaras – gulta, tas ir viss, ko vēloties, bet, ja vēl varētu alu dabūt. Protams, nav problēmu, manos kraukļa krājumos arī alus ir.

Pāris ir no Vācijas, angliski lāga nerunā, kādus vārdus tik, tā nu komunicējam pusspāniski – angliski vāciski (velku no pagātnes lādēm knapās vācu valodas iemaņas).

Ierādu ūdens procedūru viltības, uznesu alu, parādu, ka droši drīkst atlaisties dārza krēslos un atstāju pāri. Viņi tik noprasa, vai tiešām viss šis piligrimiem. Saku, ka, jā, arī piligrimiem pieejams.

Tā kā pāris izrādījis interesi par vakariņām, uz restorānu negribot iet, vai es varētu pagatavot. Protams! Un tad sāku domāt, tā šķērsām pa ledusskapi, kas tad aši pagatavojams. Ahā, es tak izņēmu tītara krūtiņu Nanšuka lutināšanai, nu neko, Nanšukam būs konservs (Lakšmi labāk ēd liellopu – izlaistie, mīlētie kaķi). Lieku reizi nopriecājos, ka Gunta ir te, divatā lietas ašāk kārtojas. Kamēr es griežu salātus, klapēju gaļu, Gunta nomizo kartupeļus, i stunda nepaiet, kad viss ir gatavs, un senioru pāris, labi atpūties dārzā, gatavs vakariņām.

Viņi ir šogad pirmie, kuriem salātus griežu no savas siltumnīcas, ik reiz, kad paskatos, ieeju siltumnīcā, sūtu siltus sveicienus Edgaram un Zanei. Tā kā katrs paldies par zaļumiem, tomātiem, kas vēl būs, ir paldies arī jums abiem.

Prieks, ka mums ar vācu pāri sakrīt arī vīna gaumes – Faustino ļoti garšoja, un beigās ātri uzburtais saldais no jogurta un persikiem (kraukļa krājumi bundžās) ar šokolādes skaidiņām uzlika punktiņu uz “i”. Kundze piecēlās, apskāva mani un noteica, ka es esmu ceļinieku Liebe Traum.

Kā dzelta paraujos atpakaļ – pagātnes atbalss. Toreiz mani sauca par sapni, bet es gribēju būt realitāte. Aaaa, varbūt tāpēc jebkādus sajūsmu uzplūdus uztveru ar lielu piesardzību. Bet kundze ir patiesa un kungs, kājās piecēlies, arī apskauj, sakot, ka tādi “sapņi” esot vajadzīgi. Viņš esot vecs, 77 gadi, es atsmeju, ka nav jau tik traki, Ābramam cik gados dēls piedzima. Kungs sasmejas un draiski iebaksta kundzei sānos. Mīļi.

Kad lielais nogurums tika noslacīts ar vīnu, mēles kļuva elastīgākas un viņi nedaudz pastāstīja par sevi. Šis esot, tā viņi domā, pēdējais Camino, jo kungam problēmas ar sirdi, tāpēc tagad ejot lēnām, tik šodiena gara un grūta sanākusi; es tā paskaitīju kilometrus, turpat 30, un posms nav no vieglajiem. Runājos ar viņiem un sirds mana kā putniņš trīsuļoja, jā, tas ir tas, kāpēc es esmu šeit, būt par “a soft palce to fall”.

Vēl brīdi parunājušies, pabaudījuši ciemata vakara burvību, pāris aizdodas pie miera, bet mums ar Guntu mazā vakarēšana. Tāds gandarījums par VIENKĀRŠI BŪT. Dikti jau gribējās pāri nobildēt, ielikt atskaitei, bet, vai vienmēr to vajag.

Tā kā nākamo dienu solīja lietainu, tad sarunājām, ka pa ceļam uz Oviedo ievedīšu viņus Muros de Nalon.

No rīta uzservējām brokastis ar dažnedažādiem gardumiem, tai skaitā šķēlīti īpašā kazas siera, paštaisīto aknu pastēti, ceptu olu (par ko bija sajūsmā; zaļumi un olas, ne tortillas, ļoti pietrūkstot piligrimu ēdienkartē). Kungs prasa, kas tas par sieru, un es pēkšņi aizmirsu, kā vāciski ir kaza, rādu “eine Kuh gros, šis te klein un ar bārdu”. Viņi prasa vai aita, saku nē, rādu, ka šis lopiņš badās. Tikām pie kārtīgas rīta smieklu devas. Visa saruna atgādināja manu Mildas tanti un viņas slaveno “tur aiz Klausing kūtspakaļas ir divas darogas, ļepatā, pa kur ti hočes” un “čto ti krievs pa manām pupām bradā, nevar riņķī apkārt stuģīt?”.

Murosā izlaižu pie alberģa, parādu, kur Taschen var nomest, un tad spazieren pa to shtrasi uz klintsradzes kapellu Espiritu Santu.

Sirsnīgi atvadījušās, mēs ar Guntu turpinām ceļu uz Oviedo, viņa tur nav bijusi, bet man tikšanās ar frizieri, ukrainieti, ir cerība, ka būs apgriezti, ne izplēsti, izroboti mati. Oviedo nav mana pilsēta, tur tā kārtīgi jāpierod braukt, bet, ja neieskatīsies bailēm acīs, tās pārņems tavas acis, tāpēc es braucu. Guntas pastaigai gan ne visai diena, daudz lija, bet šo to sirdij tīkamu atrada.

P.S. Es esmu čirkaina, nu maniem putniem būs kur ligzdas vīt, varbūt nomierināsies.

Citi raksti

26.08.2024. Kad atrodas nomaldījusies mūza

Ai, kā man patīk savā namiņā, kur darbs dzen darbu, ir labi reizēm sevi izcelt pasauli apskatīt. Llanes padomes mazā pilsētiņā Porrua ikgadējais amatnieku un zemnieku tirdziņš, jābrauc ievērtēt. Vakar nesanāca, asinsspiediens tēloja ta piekūnu, kurš tajās debesīs ar varītēm grib tikt, ta pasaulslavenu kārtslēcēju, pusdienu nācās tā mieriņā padzīvot, uz vakaru acis sāka skaidrāk pasauli saskatīt, lēnā garā iestādīju divas rozes (tās no veikala nāvinieku plaukta atkoptās), pārstādīju četras peonijas, saliku drēbes mazgāties un pasēdēju terasē, baudot vakara maigo enerģiju. Šorīt galva vietā, acis nešilierējās, spiediens normā, jūdzu savu pelēcīti.

The third day – continued. I'm eyeing the heap of bed sheets lying around on the cupboard in the quiet room, that heap is yet to be ironed out.
08.09.2024. Baravika jeb – kad dzīve pasniedz pīrādziņu

8. septembris, Astūrijas diena Visā Astūrijā noris dažādi svētku pasākumi, dzirdamas dūdu spēles, cilvēki izmanto brīnišķo laiku, kas kā dāvana atnācis pēc ilgstošajām lietavām. Piektdien, sestdien čakli pastrādāts, nu tā, ka rociņas kā pārguruša putna spārni pa zemi velkas. Atkal atnāca apstiprinājums, ka pasaulē viens otru ļoti jūtam - vēl viena tāda pati, tikai riža, plosījās pa savu atjaunojamo māju, tad nu periodiski dalījāmies, ko kura sadarījusi, tāda laba, motivējoša darba sajūta.

28.06.2020. Cavadonga.

Manās domās, sarunvalodā ieviesies termins “garās brīvdienas” - divreiz mēnesī Lilijai ir brīva sestdiena no pusdienas laika un svētdiena līdz astoņiem vakarā. Tas nozīmē tikai vienu - piedzīvojumi, ceļojumi!