Dzīve mazciemā – 139

Brauc ciemos!

“Tev būs augt un ziedēt te,” noteica Visums un iedēstīja mani Astūrijas zemē. Pat neticami, ka vēl pirms pieciem gadiem nezināju, ka tāda vieta uz pasaules ir. Tagad grūti iedomāties, kā vispār esmu bez šīs zemes dzīvojusi.

Rakstu, lai Tevi, kas lasa, aicinātu ciemos.

Jau četrus gadus pa solītim, centimetru aiz centimetra, kopju un veidoju savu viesu namu pavisam netālu no Astūrijas pērles Cudillero pilsētas.

Tuvākā pludmale vien 15 minūšu gājienā vai 2 minūšu braucienā.

Astūrija ir pasakaini skaista ar savu īpašo šarmu un raksturu.

Tev patīk kalni? Izcili, te ir, ko redzēt, ir, kur kāpt!

Patīk mazas, jaukas pludmales? Lieliski, te ir, kur baudīt okeāna un akmeņu dziesmas, ir, kur lēkāt pa viļņiem!

Patīk garšīgi paēst? Izcili, ēdiens te svaigs un gards! Ak, un tie vīni un sieri… Vairāk kā Lennebergas Emīls spētu saskaitīt.

Meklē klusas enerģētiskās vietas meditācijām? Ir! Te katra pēda zemes piepildīta ar Mātes Zemes mīlestību.

Manā namiņā viesiem atvēlētas divas mājas daļas, katra ar savu autonomo ieeju, katrā trīs divvietīgas guļamistabas (ap 12-14 m2 katra), aprīkota virtuve un vannas istaba. Var paši sev gatavot, var sarunāt brokastis, vakariņas ar mani. Varu būt arī šofere un pavadone braucieniem kalnos, uz pludmalēm.

Astūrijas daba ir piemērota dažādiem retrītiem, mākslas plenēriem, adītāju, tamborētāju nometnēm. Starp citu, man pašai patīk uzrausties kādā kalnā, apsēsties un, klausoties dabas skaņās, virpināt vienu valdziņu aiz otra.

Namiņš, lai cik mīļš man un maniem draugiem, nederēs tiem, kuri meklē dizaina viesnīcas. Pie manis viss vienkārši, toties – veries uz vienu pusi, redzi okeānu, veries uz otru – tur kalni māj.

Ooo, un man padomā jaunas takas, mazie ciemati ko apmeklēt…

Kā nokļūt:

1. Tiešo lidojumu nav, jālido caur Madridi, Amsterdamu, Londonu, Dublinu, Briseli, Frankfurti, Berlīni, Barselonu, Milānu vai Romu uz Oviedo lidostu

vai

2. Lidojums uz Madridi, tad nomas auto vai ātrvilciens līdz Gijonai.

Tiekamies jau šovasar!

Citi raksti

14.04.2021. Sargeņģeļi

Šai dzīvē, pat tad, kad šķiet, ka esam vieni, tā nav. Ar mums ir mūsu sargeņģeļi, dažreiz viņus redzam kā līdzcilvēkus, dažreiz tikai jūtam tādu maigāku vai spēcīgāku spērienu pa attiecīgo vietu. Man ar to, kurš ikdienā mani pieskata, šad tad ir nopietnas pārrunas, un, ja jūtu, ka par daudz sāk pukstēt, aizsūtu aprunāties ar Lilijas sargeņģeli, kurš visticamāk staigā apkārt ne tikai ar folija cepurīti, bet pa tiešo pieslēgts baldriāna sistēmai.

22.11.2021. Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz....”

Saskaitīju, šis ir 10. solis

Aiz loga kopš vakardienas ārdās Dana. Visi saimniekus mīlošie suņi ar mieru staigāt pamperos. Mani kaķi – nē! Sēž, brēc pie durvīm, ārā vajagot. Atveru, pabāž degunu un, aši apcirtušies, pazūd augšā gultā uz apsildāmā palaga.

Kaut kad dienas vidū ziņās parādījās, ka Danai vienai skumji palicis, kompānijā nākšot kaut kāds uragāns Larry. Man šķiet, ka šāds scenārijs jau ir bijis, tāpēc, drošs paliek drošs, rikšiem uz siltumnīcas pusi, uzkraut esošajiem akmeņiem vēl pārīti. Dažās minūtēs esmu slapja līdz ādai un arī apzūdu augšā gultā uz apsildāmā palaga, drebināmies visas trīs.

Esmu iegājusi vāveres ritenī, aizmiegu pa ceļam uz spilvenu . Mazs atskats vakardienā : no rīta konsultācija, tad trešās krāsas kārtas uzlikšana uz griestiem un sienām, tad konsultācija, vēl viena saruna , ašā aizskriešana uz bāzi - draugu pasūtījumu sagāde, vakarā vēl viena konsultācija un garum garā vēstuļu lasīšana, atbildēšana. Aizmigu pa ceļam uz spilvenu …

Dzīve mazciemā – 139 Read More »

09.08.2023. Namiņa rīta stāsti – 29

Tuvāk augusta vidum, tas ir laiks, kad mazliet nokņud sirdī, ko tur liegties, pēc iespējas teleportēties uz brīdi uz Latvijas mežiem. Ja šveicieši piedzimst ar vienu kāju īsāku, astūrieši ar sidra glāzi rokā, tad latvietis noteikti ar ogu kurvi vienā, sēņu nazīti otrā.