Dzīve mazciemā – 139

Brauc ciemos!

“Tev būs augt un ziedēt te,” noteica Visums un iedēstīja mani Astūrijas zemē. Pat neticami, ka vēl pirms pieciem gadiem nezināju, ka tāda vieta uz pasaules ir. Tagad grūti iedomāties, kā vispār esmu bez šīs zemes dzīvojusi.

Rakstu, lai Tevi, kas lasa, aicinātu ciemos.

Jau četrus gadus pa solītim, centimetru aiz centimetra, kopju un veidoju savu viesu namu pavisam netālu no Astūrijas pērles Cudillero pilsētas.

Tuvākā pludmale vien 15 minūšu gājienā vai 2 minūšu braucienā.

Astūrija ir pasakaini skaista ar savu īpašo šarmu un raksturu.

Tev patīk kalni? Izcili, te ir, ko redzēt, ir, kur kāpt!

Patīk mazas, jaukas pludmales? Lieliski, te ir, kur baudīt okeāna un akmeņu dziesmas, ir, kur lēkāt pa viļņiem!

Patīk garšīgi paēst? Izcili, ēdiens te svaigs un gards! Ak, un tie vīni un sieri… Vairāk kā Lennebergas Emīls spētu saskaitīt.

Meklē klusas enerģētiskās vietas meditācijām? Ir! Te katra pēda zemes piepildīta ar Mātes Zemes mīlestību.

Manā namiņā viesiem atvēlētas divas mājas daļas, katra ar savu autonomo ieeju, katrā trīs divvietīgas guļamistabas (ap 12-14 m2 katra), aprīkota virtuve un vannas istaba. Var paši sev gatavot, var sarunāt brokastis, vakariņas ar mani. Varu būt arī šofere un pavadone braucieniem kalnos, uz pludmalēm.

Astūrijas daba ir piemērota dažādiem retrītiem, mākslas plenēriem, adītāju, tamborētāju nometnēm. Starp citu, man pašai patīk uzrausties kādā kalnā, apsēsties un, klausoties dabas skaņās, virpināt vienu valdziņu aiz otra.

Namiņš, lai cik mīļš man un maniem draugiem, nederēs tiem, kuri meklē dizaina viesnīcas. Pie manis viss vienkārši, toties – veries uz vienu pusi, redzi okeānu, veries uz otru – tur kalni māj.

Ooo, un man padomā jaunas takas, mazie ciemati ko apmeklēt…

Kā nokļūt:

1. Tiešo lidojumu nav, jālido caur Madridi, Amsterdamu, Londonu, Dublinu, Briseli, Frankfurti, Berlīni, Barselonu, Milānu vai Romu uz Oviedo lidostu

vai

2. Lidojums uz Madridi, tad nomas auto vai ātrvilciens līdz Gijonai.

Tiekamies jau šovasar!

Citi raksti

20.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas. Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu. No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt. Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā. Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina - ņerk, ņerk, ņjauuu. Ir pavasaris, beidzot ir.

- "Iveta, tu taču mazgāji otrajai istabiņai logus?”, Daniels tincina.

– "Jā, kaut kas nav kārtībā?"

07.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 18

Kopš pagājušās ceturtdienas gaidu kurjeru, kuram jāatved sveču iepakojamais materiāls. Ceturtdienas vakarā atnāk ziņa, ka kurjers bijis, bet es neesot bijusi mājās. Rakstu pieklājīgu, bet niknu ziņu, ka biju mājās, gaidīju, bet kurjera nebija. Pusnaktī atnāk ziņa: “Atvainojiet, kļūda, risināsim.” Piektdien klusums, vakarā atnāk ziņa, ka nepilnīga adrese, šoferis nav varējis atrast. Man ir jūtas, rakstu, ka ir pievienota lokācija. Pirmdien saņemu ziņu, ka atkal atvainojas, meklēs risinājumus. Vakarā zvana kurjers, vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās.

31.10.2021. Kam Helo Vīns, man - Helo Kaķis

Vakar, pareizāk sakot, šorīt agri no rīta, pēc dobes rakšanas, daudzu citu mazo darbiņu apdarīšanas , labi sadzērusies salvijas tēju, iekritu gultā puskomas stāvoklī. Nezinu, cik ilgi vai neilgi gulēju, bet, kad izdzertais tējas daudzums rosināja uz pamošanos, aiz loga vēl bija tumsa, tik pie pašas pamalītes tāda knapi samanāma gaismas strēlīte.

Pavērusi pusi no vienas acs, mēģinot noturēt miegaino ķermeni līdzsvarā, klunkurēju pāri istabai uz laimes un viegluma telpu. Kaut kur pusceļā starp gultu un lielo krēslu kaut kas silts, mīksts, izjūkošs patrāpījās zem pēdas un apķēra potīti. Mana sirds pamira, atmodos zibenīgi līdz ar sulīgu bļāvienu.