Dzīve mazciemā – 130

Namiņa rīta stāsti – 30

Abas daiļavas, kārtīgi trakojušas četras dienas, izguļ reibumu, gaidot ciemos kavalieri, kurš sola jautrību nākamajai nedēļai.

Dāmu trakulība atnesusi pirmo sniegu kalnos, mums, lejā, rudens drēgnumu un to īpatnējo smaržu gaisā.

Kaķiem ķepas salst rīta rasainajā zālē. Nansija iet, ķepas augstu cilājot un purinot, Lakšmi, žēli pīkstot, lec no viena paaugstinājuma uz otru.

Gliemežiem atkarotais arbūzs, kaut miza apgrauzta, solās būt ļoti gards.

Vētra noplosījusi garās rozes, dālijas.

Mazajā garšaugu podā uzziedējusi mini rozīte, kaut kad pusmirušā stāvoklī pirkta pārtikas veikalā.

Stumbrroze raisa savus mazos, spēcīgos ziedus, lapu nav – gliemežiem un cikādēm apetītes pārāk labas.

Ejam rudenī…

Citi raksti

Esmu apguvusi jauno mājvietu, mācos komunikāciju ar visiem trim priesteriem. Jāatceras, ka te ir Spānija, un priesteri ir īpaša kasta, pat, ja pilnīgi neizskatās pēc tādiem. Skatoties uz Andrē - ja neredzētu koka krustiņu kaklā, liktos parasts, normāls hipiju džeks ar gariem, lokainiem matiem, kurš savā telefonā seko līdzi futbola mačiem.

06.07.2020. 130 dienas un pateicības.

“Tu dzīva? Sen nav ziņu!”, draudzene viegli sašutusi. Nu, jā, gribēju, gluži kā deputāts, dot atskaiti par pirmajām 100 dienām, bet darbu, notikumu virpulī raksts palika pusratā. Šis laiks Mazciemā ir mainījis mani, mainījis manus uzskatus un attieksmi pret lietām, galvenokārt jau pret sevi, un to var iedalīt nosacītās trijās daļās.
It’s day 18. Miracles do happen! My towel has returned back to me! The morning in the albergue starts unusally early, it’s 5am and everything quakes and shakes.
08.05.2023. Namiņa rīta stāsti – 13

Rīta komisija apstaigā savus īpašumus. Bosiks sargā pieeju no sētas puses. Atplaukusi viena no Coraļiem, savas cakas atrāda vēl viena skaistule, kuras vārdu nospēra vārnveidīgie, vēl divas lielās īrisu vāles sprāgs vaļā. Kamēlijas raisa pēdējos ziedus, dodot vietu magnolijai, kura jau drīz priecēs. Rozes kārto ziedlapiņas, gatavojas.