Namiņa rīta stāsti – 29

Tuvāk augusta vidum, tas ir laiks, kad mazliet nokņud sirdī, ko tur liegties, pēc iespējas teleportēties uz brīdi uz Latvijas mežiem.

Ja šveicieši piedzimst ar vienu kāju īsāku, astūrieši ar sidra glāzi rokā, tad latvietis noteikti ar ogu kurvi vienā, sēņu nazīti otrā. Tā ir tāda maniakāla svētlaime – ieraudzīt baraviku, tad līst tai pakaļ, pārkāpjot krustu-šķērsu sakritušos zarus, satrupējušos stumbru gabalus, saudzīgi ielikt groziņā, noskaitīt sēņu pievilināšanas vārdus, brist tālāk. Tad, sviedriem pārklājies, stīvu muguru vilkt milzu (neies tak uz mežu ar mazu groziņu) grozu, kur ērti ietilpināt pusi sevis, uz māju vai mašīnas pusi un klusi burkšķēt uz katru sakni, aiz kuras aizķeries.

Un tad tā ogu mānija, atkal jau lielais kurvis, lasi, lasi, sākumā i dibenu (kurvja) nenosedz, tad lēnām rubīna kalni sāk celties, kurvis pildās, un tieši pirms ārā iešanas atrodi to īpašo ogu puduri, kurš kurvī vairs nelien, bet ir tak vēl jaka vai blūze. Tad tos abus vai trejus tusnīdams stiep uz mašīnu.

Un tad tas jautrākais – tīrīšana. Tur palīdz kāds labs seriāls vai gara saruna ar draudzeni par laicīgām un nelaicīgām tēmām.

Burbuļojošie katli ar marinādēm, ogu sīrupiem, ievārījumiem ir gandarījuma kalngals, kas pāraugs pāva lepnumā, kad savējie, viesi vērs vaļā burciņas ar aromātisko pildījumu un, labsajūtā acis aizvēruši, ļausies garšas kārpiņu baudas dejai.

Jā, tas ir tas, kā man te pietrūkst tā pat kā puķu tirdziņu un vispār amatnieku tirdziņu.

Ja kādu sēni nomedīt var, tad brūkleņu te nav. Tas nozīmē, ka drīz, lai cik taupīgi rīkojos, izsīks mani brūkleņu mērču krājumi.

Neko darīt, katrai maizītei sava garoza, lūkosim, ko no kivi var uzmeistarot. Ir plāns šoruden pārīti iestādīt.

Bet jūs lieciet, daudz lieciet bildes ar sēnēm, es tā klusītēm paiešos ar jums.

Bildes no brikšņu brišanas laikiem, lai pati atceros, ka tā bija.

Tas ir no tās dienas, kad klīdām pa Zanes mežu līdz vēlai tumsai un, tīrot sēnes, paspējām pagatavot lečo un tomātus želejā…