La sangre

Modinātājs pārtrauc sapni tieši desmit minūtes pēc sešiem. Ārā tumsa, kaķiem viedoklis. Jūs zināt, cik smieklīgi izskatās samiegojušies kaķi – kažoks uzbozies, urskulītis savilkts, actiņas miegainas.

Dāmu miegainumam pievienojas neapmierinātība, kad saprot, ka ārā netiks. Lakšmi protestē balsī, liekot saprast, ka nav gatava visu dienu auklēties ar Nansiju. Kamēr Lakšmi  samiegojusies protestē, Nansija slaidā  lēcienā pārlec tai pāri un bungā ar ķepu pa svaigās gaļas trauciņu, kurā iemājojis tukšums.

Kaķi pabaroti, kastīte iztīrīta, varu doties uz lielciema augšējo galu, kur atrodas pasts un poliklīnika.

Esmu daudz par ātru atbraukusi, labu pusstundu nosēžu mašīnā, līdz atveras poliklīnikas durvis un tieku telpā. Šajā vietā visi vēl nēsā maskas,  labi, ka man viena atrodas somas kabatiņā, aizāķēju aiz ausīm un raugos, kur piezemēt smaguma centru. Kā uz burvja mājienu telpa sāk pildīties ar raibu raibās jakās, vestēs tērptiem kungiem pārlabākajos gados, vienubrīd nervozi pārbaudīju papīra stērbelīti, kur tiešām rakstīts, ka jābūt tieši šodien, tieši pl. 08:10. Nudien, bija sajūta, ka esmu ielūgta kā galvenā viešņa – izklaidētāja vietējā dambretistu pulciņa dalībnieku salidojumā. Jo katrs vairāk vai mazāk uzkrītoši mani nopētīja, iebakstot blakussēdētāja ribās:

“Que esta chica?”

Pēc brīža atveras kabineta durvis, iznāk kundze gados arī īsi apgrieztiem, sirmiem matiem, kur koķeti iegūlusies pa kādai koši lillā lokai.

Viņa ievieš tādu respektu, līdzīgi kā pamatskolā maza auguma apkopēja tumšajā ķitelītī. Kungi pat apsēžas miera stājā. Katram tiek noprasīts, kas viņš ir, salīdzināts ar sarakstu lapā. Pie mana vārda un uzvārda kundzei mēle samežģās (es pat iedomāties nevaru, kā viņa izrunātu manu draugu uzvārdus: Černobrovaja, Bērzabinde, Miķelsone, Augstkalniņa u.c.), atkal visu telpā esošo uzmanība tiek man, dzirdu, kā kāds mēģina atkārtot. Man vaigos sārtums, un gribas mukt prom. Par laimi ienāk pāris kundzes, un visu uzmanība pārslēdzas citur. Nervus mierinot, esmu iegrimusi čatiņā ar savām žogvāverēm, apspriežam, ka ofic esam ieskaitītas Mirttanšu klubiņā, jo visām trim šonedēļ dakteri. Manī iestājies atslābums, kas momentā izgaist, izdzirdot:

“Iiiiveetty, kur ir urīna analīzes????”

Telpā atkal iestājas klusums, un daudzie acu pāri pievēršas divām kolbiņām, kas gādīgi ieliktas maisiņā un pārceļo no manām rokām pie stingrās kundzes. Nez kāpēc tieši šajā brīdī atcerējos Elenu no “Vējiem līdzi”. Viņai būtu trīs ģīboņi.

Atveras otras durvis un iznāk mans ģimenes ārsts, paiet garām pat nesasveicinoties, nuuuu, mums ir ķīmiskā nesaderība. Mana pārliecība, ka vārds Ignasio neko labu nesola, un, ja uzvārds vēl Fernandez – Fernandez, tad dubultā.

Pie asins paraugu ņemšanas viss kā ierasts, ar ļoti retiem izņēmumiem, uzliek žņaugu, man nosvīst piere, māsiņa tausta vēnas, bungā ar pirkstiem pa elkoņa locītavu, man no tās sajūtas zobi mizojas un velk uz nelabumu. Tas atkārtojas ar abām rokām, viens dūriens, otrs, adatu biksta, baksta, nekas nesanākot. Man esot jāpasēž. Paiet mirklis, un sākam no jauna. Beigās to pusspaini izdevās no manis izspiest. Laimīga, ka tikusi ārā, eju uz kafejnīcu tieši pretī poliklīnikai – vēl pusstunda jāgaida līdz pasta atvēršanai, nolemju iedzert kafiju un kaut ko apēst, lai novicinātu savas daiļās baltās kājas uz centrālās ielas.

Kad izdarīts pasūtījums, izdzirdu pazīstamu balsi, jā, mans dakteris arī ir, sēž pie galdiņa ar paziņu un aprunā citu, pie kam tā izsmējīgi. Hm… bet man pie viņa vizīte.

Sēžu uz ielas pie galdiņa, malkoju kafiju un vēroju vietējos. Te, augšā, kur reti atnāk tūristi, rit tā īstā dzīve. Te visi viens otru pazīst un, kā es sapratu, liela daļa zina, kas es esmu, tobiš, ka esmu no kaut kādas tur zemes, dzīvoju Rellayo un ar mani jārunā lēnām. Tas priecē, ir doma nodibināt ciešākus sakarus vietējā rūpniecības un celtniecības preču veikalā.

Paciņa saņemta, tur manas jaunās, speciāli man gatavotās sveču veidnes. Nagi niez ātrāk izmēģināt.

Tā kā diena lietaina, nolemju izmantot lietderīgi – dodos meklēt sen noskatītu dārzkopības centru.

Tam iestādījuma dīvaina adrese, kuru mans navigators nekādi neatpazīst, ievadu norādīto pasta indeksu, jā, to atpazīst. Un, nobraucot no lielās šosejas, izvizina pa ciematu ciemiem, pa kūtspakaļām, līdz norāda uz stiklotu būvi. Tā kā jā, tā kā nē, nu, nav līdzības ar bildē esošo. Bet sētmalē zied skaistas stumbra rozes (labi, ka rožmīles neredz – atsaišu vietā piesietas striķī pie sētas). Nepaspēju izkāpt no mašīnas, kad sprigans kungs droši vedina iepirkties viņa firmā. Rādu telefonā bildi, adresi, saku, man vajag šo Agralia, viņš parausta plecus, saka: tur tas pats, kas pie manis, tikai vairāk. Ko tu gribi? Saku, man vajag rozi (kāds no bloga lasītājiem atstāja dāvanu speciāli skaistai rozei). Kungs uz mani paskatās – nē, rozes viņam neesot, bet priekš kam tev rozi, nopērc salātus.

Nu, jā, varbūt viņam taisnība, bet man vajag rozi, un Gunita lūdza paskatīties, vai manā pusē nav Golden Delicious ābeles.

Izmetot vēl cilpu cilpas, pat ieklīstot Oviedo, izdodas atrast dārza centru. Jāsaka, ka bildēs izskatījās labāk. Ābeli dabūju, rozi arī, bet pārdevējs – vīrietis ap 40 – laikam nebija pamodies, es kā astrologs uz viņu skatījos un nodomāju, ka viņam visas planētas ir retrogrādas, ja tas būtu iespējams, tad Saule arī. Čeku viņš rakstīja stundu. Kustībās viņš ļoti atgādināja sliņķi, tikpat lēnu pastiepa roku, lai paņemtu citronmētras podiņu, rozes cenu birku skatījās vismaz reizes piecas. Kad nu tikām līdz mašīnai, viņš skumīgi noteica, ka to ābeli mašīnā neielikt. Liels bija viņa pārsteigums, kad nolaidu priekšējo sēdekli, atgāzu aizmugurējo pa diagonāli un skaisti garo maiksti ieliku mašīnā. O, madre, o, mama mia – tik novaidēja un lēnā garā, sakārtojot kepku uz galvas, jo sāka līt, devās atpakaļ uz veikalu.

Tikmēr manai mašīnai blakus piebrauca manas mašīnas māsīca – nedaudz ducīgāka, 4×4 Škodiņa, abi ar vadītāju sasmaidījāmies nosakot, ka mūsējās ir pašas labākās.

Mājās atbraucot, iepriecināja īrisi, atplaucis gaiši zilais un bordo krāsas.

Braucot klausos radio Skonto vai playlisti, katru reizi uzrunā kāda dziesma, šoreiz tie bija vārdi no Reinika dziedātās “Es esmu tev dzīslās”, pareizāk gan būtu jādzied “Jūs manās dzīslās” – to nodomāju katru reizi, kad izbraucu no līkuma uz šosejas, kur var redzēt “manus” kalnus. Līdz mājām vēl kilometri 30, bet tie jau ir mani kalni, ar miglas cepurēm rotāti, zaļas meža jostas apjozuši. Cik labi, ka šo pusi uguns nav skārusi.

Līst, viss gaiss smaržo pēc eikaliptiem, lauriem un okeāna. Esmu mājās.

Un kas ir tavās asinīs, tavās dzīslās?