Pasaka – realitāte, realitāte – pasaka
“Vai tu esi dusmīgs?” – tā stāvēja rakstīts uz sienas kādā pasakā, ko bērnībā lasīju. Tas, kurš dusmojās, zaudēja visu savu mantu, un trollis izgrieza trīs sloksnes ādas no muguras. Brīžiem šķiet, ka es esmu nokļuvusi tādā stāstā, kur Radītājs, Pārbaudītājs, Lielais iesmējējs ik pa brīdim uzprasa:
“Iveta, tu esi dusmīga?”
Vienmēr esmu ilgojusies pēc miera un drošības, bet tieši šīs divas lietas regulāri kā peldošās smiltis tiek izskalotas no kāju apkašas. Neliegšos, man piemīt talants arī pašai to izdarīt, bet, nu, pēdējais pusotrs gads ir īsts Iesmējējs – gribi drošību, stabilitāti, ņem, radi to haosā.
Jau sen vairs nedomāju par mākleri un viņa izdarībām, arī tad, kad atklājās daudzas viņa cūcības, kā piemēram, pie mājas cenas noteikšanas. Vienubrīd domāju, ka tiktu klāt, tad gan ar lietussargu zvetētu, tieši tad pirmo reizi ausīs ieskanējās “Iveta, vai tu esi dusmīga?”
Ieelpoju, izelpoju…
Nu sākas otrā vai trešā, vai varbūt ceturtā sērija.
Pēc neskaitāmajiem riņķa dančiem ap alberģa licences iegūšanu, kuru viens jauks kungs kādā tur instancē visu laiku noraida, mans lielciema priekšnieks gatavs nākt ar atbalstu, tas mums prasīja pusgadu. Sakārtojām, iesniedzu dokumentus, lai varētu sākt to lietu bīdīt no otra gala, bet izradās, ka tā var darīt, bet vajadzīgs paraksts no kā? Jā, tieši tā kunga. Un, kamēr skaidroja, rādīja, stāstīja, sākās atvaļinājumu laiks.
“Iveta, vai tu esi dusmīga?”
Ir pienācis pēdējais laiks pierakstīt mašīnu Spānijā, bet vispirms bija jāveic pēdējais lielais līzinga maksājums. Tas bija ļoooti izaicinoši, tad sākās dokumentu mudžeklis mēneša garumā, beidzot ar Latviju viss sakārtots, nu gaidu jauno tehnisko pasi (nu jau būs divas nedēļas, pasts atkal guļ), lai varētu sākt riņķa danci Spānijā. Ik reizi, kad policists novicina priekšā zizli, iekšēji pamirstu – braucu bez tehniskās, bez mašīnas dokumentiem.
“Iveta, vai tu esi dusmīga?”
Kopš decembra sākuma stāvu rindā pie trim meistariem uz krāsniņas ielikšanu, rinda it kā bija jūlijā, nu ir augusta beigas, kad zvanu – ā, nu esot aizmirsuši, man smags gadījums. Ausīs sāk dunēt…
“Iveta, vai tu esi dusmīga?”
Ieelpoju, izelpoju, uzrunāju Jekaterinu, rakstām vēstuli mājas saimniekiem. Jā, labi, viņiem esot meistars, izdarīšot. Paiet nedēļa, divas, trīs, klusums, atkal aizmirsuši. Jekaterina dancina enerģētisko pātadziņu pār viņu mugurām, pēkšņi atcerējās, pēc dažām dienām bija klāt. Izmantoju situāciju – rādu saimniekiem ar pelējuma sēni noklātos griestus, sienas, viņš saka – nu, jā, vajag logus atvērt. Rādu – visā mājā atvērti logi vēdināšanas režīmā, viņš saka – vajag plašāk. Ausīs dun – varbūt vajadzēja saglabāt ventilācijas šahtas, ne aizmūrēt ciet!!!!
“Iveta, vai tu esi dusmīga?”
Neliekos mierā, ņemu saimnieku pie rokas, rādu, ka liela daļa problēmu nāk no tā, ka kaimiņi savu mājas piebūvi burtiski iebūvējuši manējā, noteku nav, viss lietus ūdens uz sienas, siena lielos melnos mitruma pleķos.
Nu, jā, tādi tie kaimiņi esot, ar viņiem problēmas.
Prasu – kāpēc ļāvi, kā to varēja neredzēt?
Atbilde jau acīm redzama – ja viņš kaimiņu nosūdzētu, kaimiņš izdarīto to pašu – trešā mājas daļa būvēta bez saskaņojuma.
Saimnieks noplāta rokas, nokar galvu, viss viņa sakumpušais, izdēdējušais stāvs rāda, ka bezgala noguris, un viss jampadracis ap māju viņam ir noriebies līdz aknām, nierēm un citiem attīrošajiem orgāniem. Ziniet, man arī.
Lai vai kā, bet šoreiz cērtu kāju pie zemes un saku, ka jāsauc mana juriste, viņa jurists, arhitekts, un lai tiek ar kaimiņiem galā, galu beigās man te būs jādzīvo. Kungs skumji noplāta rokas. Man ausīs atkal dun!!!
“Iveta, vai tu esi dusmīga?”
Tā bija laikam trešā Haralda viesošanās diena, kad vakarā abi ar smaidiņu un priekšsajūtas siekaliņu mutes kaktiņos grasījāmies baudīt grilā ceptās rukša ribiņas ar gaileņu mērci, kad, manu vārdu skaļi saucot, aiz sevis vedot divas sagurušas dāmas, gar mājas stūri nāca Makulade – mīļkaimiņu meita: kundzes vairs nevarot paiet, vai es varētu dot naktsmājas.
Jā, par ko ne, saucu cenu. Abas nu gauži lūdzas, vai nevarot atlaidīti, iepriekšējās vietās par divstāvu gultu atdevušas katra pa 30 naudiņām, ievelku elpu, kāds ausīs iečukst – tavi pirmie īstie piligrimi. Nu, labi!
Vedu dāmas augšā, ierādu gultas, kā ieslēgt, IZSLĒGT silto ūdeni. Ai, viss tik jauki, tik skaisti, vai varētu silto ūdeni tējai dabūt un cukuriņu. Uznesu tējkannu un trauku ar mazajiem cukura iepakojumiem. Ai, te tik skaisti, tik skaisti, vai vēl brokastis varētu par to pašu naudiņu dabūt. Un te nu mans tests, vai protu savas robežas noturēt.
Ne vilka, neprotu!
Vēl reiz parādījusi un lūgusi izslēgt silto ūdeni, kad tas vairs nav vajadzīgs, dodos atpakaļ pie vakariņām.
No rīta, padevusi brokastis, aizvadījusi ceļotājas, kuras nebeidza mani par eņģeli saukt, uzgāju augšā, un ausīs man dunēja – mājai atrauti vaļā visi logi un pie 20 grādiem ieslēgta apkure uz pilnu jaudu, jo abas nekautrējoties izmantojušas veļas mašīnu un šādi žāvējušas drēbes, tā pat nekautrējoties līdzi paņēmušies visi cukura iepakojumi no trauciņa un atkritumu maisu rullītis, smēķēts pie atvērtajiem logiem, dāvanā atstājot izsmēķus..
“Iveta, vai tu esi dusmīga?”
Nē, neesmu, atceros Daniela teikto, ka alberģī jābūt ļoti stingriem noteikumiem un nevajagot kautrēties iet kaut 10 reizes pārbaudīt un norādīt uz neatbilstībām.
Kad jau likās, ka nu jau viss notestēts, vakar konstatējām, ka iebrukusi zeme ap kontrolaku, tā smagi iebrukusi. Rāvām akai vāku vaļā, sūknējām ārā visu ūdeni, Haralds stāvēja, kasīja pakausi – visu saprotu, bet kur zeme palikusi? Kad viss ūdens bija izsūknēts, ieraudzījām pazudušo zemi. Malači saimnieks un darbu darītājs, aku uzmūrējuši no ķieģeļiem un starp tiem atstājuši spraugas, ar laiku tās lēnām saplūdušas akā, pagājušās ziemas lietavas droši, ka pastiprināja procesu.
Sākām uzmanīgāk pētīt, jā – pa visu perimetru ap lielo akas vāku brūk iekšā zeme ap 2 metru dziļumu. Atkal jaunas izmaksas! Šķiet, ka šim nebūs ne gala ne malu.
“Iveta, vai tu esi dusmīga?”
Ieraugot elektrības vadu mudžekļus, kārbiņu vietā vienkāršus caurumus sienā, kur vadi – gluži kā čūskas pirms miega – saritināti kamolos, Haralds sarauc pieri: “Ko viņi te visi pīpē?”
Braucam pirkt visu nepieciešamo, ieraugot summu, kaut kur dziļi iekšā bailes un vēl kaut kas apmet kūleni.
“Iveta, vai tu esi dusmīga?”
Nē, neesmu, bet ļoti, ļoti nogurusi gan. Nu tā – līdz bezspēkam, ka nekautrējos no publiskām asarām, nekas cits neatlika, kā iet pie palmas paraudāt. Bet šī uzšauj ar savu zaru man pa pakausi – priecājies, viss slēptais top redzams. Sakārtosi tagad, vēlāk būs vieglāk, paraugies, tev māja okeāna krastā, tev pagalmā divas palmas un smaržo eikalipti, tev kalni rokas stiepiena attālumā, kustini smadzenes, kustini rokas, tak jau no pareizās vietas aug!
Būs vieglāk, tiešām???
Vakar vakarā sūdzu bēdu vienai paziņai, tā groza galvu un saka:
“Vai tik nebūsi noskausta…”
Metu ar roku, ko te skaust, par ko? Otra, brīdi paklusējusi, saka:
“Hmm, varbūt tas ir tas lielais Visuma plāns – atsūtīs kārtīgu, uzņēmīgu, turīgu būvnieku, uzbūvēs tev pili.”
Man asaras birst plīkšķēdamas – negribu pili, gribu savu mazo namiņu, savu lielo rozā ziloni, gribu aizmigt un pamosties zinot, ka jumts netek, vēja aurus aiztur labas durvis un logi, elektrība nešūpojas katram vēja pūtienam līdzi, namiņā siltums un drošība. Vai tas ir tik daudz gribēts?…
Bet laiks iet uz priekšu.
Vakar pajumti devām kungam no Vācijas, kuram Ceļš izrāvis atklātībā ilgi nestās emocijas tik ļoti, ka nespēja asaras valdīt. Kamēr es gatavoju vakariņas, rūpes par viņu pārņēma Haralds, runājot par šo un to, līdz drūmās domas pagaisa.
Pēc vakariņām izmasēju kājas, plecus, un kunga sejā parādījās smaids. Mums abiem tika dāvana – četrlapu āboliņlapa, tas uz laimi par jauko, drošo vietu. Un šodien pēc kārtējā iebrukuma remotpiederumu veikalā, krāsu spaiņu, dažādu dezinfekcijas līdzekļu sapirkšanas, kamēr es pie uzkopšanas darbiem, Haralds nomazgāja visu pelējumu no griestiem, uzzināju, ka Daiga laimīgi tikusi pie naktsmājām visam atlikušajam ceļam, mana mīļā juriste deva ziņu, ka pirmdien atkal spersim solīti uz priekšu mājas lietās.
Pasaule ir apaļa, dusmas aiztumšo acu skatu, elpošana – atbrīvo. Tas man jāatceras tā pat kā robežu ievērošana.
Un pašā vēlā vakarā, kad pacēlās pareizais vējš, kas izdzenā mākoņus, solot skaistu rītdienu, mēs sēdējām pie grila un kāri tvērām ar sieru pildīto cepto šampinjonu smaržu, uz izdegošajām oglēm uzmetām eikalipta zariņu, lai izdzenā skumju un nomāktību, saldajā tika zemene no pašas dārza, salda…
P.S. Ceļš uz sapni nav grūts, izaicinājums ir to padarīt par katras dienas realitāti.
