Camino – Day 17

September 18, 2017

Day 17

Why on earth do people like sleeping in stuffy rooms? It feels as if they wouldn’t agree to sleep with a window even half-open, even if their lives depended on it. Does everyone feel like this or is it just my karma – the lifeof albergues? Linda laughed and said that my Venus in Leo is in coma.

The morning freshness of mountain air swiftly sates my hunger for oxygen in my body, I breathe in deeply. The veils of fog are especially generous today, they are so thick that I could cut them up. The road leads through towns, mainly, so the first 6kilometres pass unnoticed. The fog slowly disappears and it starts drizzling, my mood follows the weather. It’s cold, I hide my fingers in my sleeves. I look around – I am not alone. I wonder if some villain has sucked out our collective energy.

Next 18 kilometres are hard, rain switches with short, hot moments of sun, there are no grapes nor blackberries, legs are like tree trunks, but there is a smile on the inside. I guess this is the famous part of the road with no road signs – there are no names of towns/villages, no kilometre signs, just a shy shell and a yellow arrow here and there.

I often pause, I am simply falling asleep. An elderly lady approaches me and asks:

‘Are you also falling asleep, tired?’

I nod. She gives me something in a shiny paper.

‘Drink this. I’ve already had two. It will help.’

I open up the paper, yuck! I haven’t had anything this disgustingly sweet in ages! It’s impolite to spit it out; the lady is smiling and happily keeps nodding her head. I return her smile, thank her and continue walking. At some point I catch up with some companies who had siesta, and they catch up with me. With a pure-bred Latvian joy I realise that the younger guys are no better than me. And so we continue walking in a geese-like manner. At one point I realise that we’d need some beer in our hands, then we could sing some dirty Latvian song…it would be appropriate.

I have chosen an albergue mere 21kilometres away from Santiago. What a mistake! I should have stayed in Saint Iren – a village away from the road, another half a kilometre in the morning, but darkness is never completely black. I get a real bed with white, fragrant sheets.

As I am falling asleep, I finally ask myself the question that everyone back home and around me asks me-

‘Why are you walking?’

There is no answer…

The Way sent me an invitation…

Citi raksti

Miegā redzēju , ka esmu Latvijā , notiek manas grāmatas atvēršanas svētki . Tāda liela plaša telpa ar dzeltenīgi sārtām ķieģeļu sienām, smaržo pēc kanēļmaizītēm, deg manis lietās sveces , gar sienām kārtojam lielus podus ar ziedošām rozēm , klusi skan Laimas spēlētā kokle , pievienojas Pēteris ar harmonijām , skan mana mīļā ,, Viento …

Camino – Day 17 Read More »

10.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 19

Šorīt abas dāmas sastrīdējās, uzrīkoja boksinga maču uz blakus spilvena. Nansija ir cīrulis, ar pirmo gaismiņu vajag ārā, bet reti, kad modina mani, gaida, kad sakustēšos, tad gan klāt un dīcošā balsī vedina celties. Lakšmi ir pūce vai, vēl pareizāk sakot, visdiengulis. Tā nu Nansija nāca mani motivēt uz celšanos un iztraucēja guļošo madāmu, šņāciens, spļāviens, cirties ar ķepu un, dusmīgi bubinot, visdiengulis palīda zemsegas valstībā. Tikmēr Nansija, apsēdusies ķengura pozā, ar nevainīgu sejas izteiksmi ar ķepu turpināja taustīt ņurdošo kamolu zemsegas valstībā. Mīļā miera labad paņēmu padusē ņurdošo visdienguli, piecēlos, atvēru dārza durvis, lai nemiera gars var doties izskaidroties ar žagatām, kamēr mēs ar Lakšmi atpakaļ gultiņā. Sestdiena, mirklis tikai sev godam nopelnīts.

29.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 8

Vakar vēl vienu dārza stūrīti sakārtoju, brīžiem šķiet, ka cīņa ar kazenēm un efejām, vīteņiem - kaitēkļiem nekad nebeigsies. Aug mežonīgā ātrumā tāpat kā papardes. Spēju tik plēst, rakt, stiept. Pēc ilgām pārdomām un sarunām ar naudas maku nolēmu reanimēt esošo siltumnīcu, ar āmura palīdzību šad tad uzšaujot sev pa pirkstiem, atklapēju saliektos stieņus. Caurumus ar celtniecības skoču pielabošu, ech, atkal uz veikalu jābrauc. Ļoti nepatīkams atklājums - cenas aug kā sēnes. Labi, es saprotu, jauno preču ražošana sadārdzinājusies, bet kāpēc jāuzskrūvē cenas pagājušā gada precēm (kurām rudenī bija mega atlaides), piemēram - pludmales krēsliem, aukstumsomām u.c.?

03.01.2022. Katram savi dārgumi

Vai vētrai gatava? Nezinu, vai tam var sagatavoties, bet izbaudīt neparasti silto laiku - izbaudīju. Šodien, vakar, aizvakar visas dienas dārzā ar lāpstu, grābekli, zirgāboliem un puķu sīpoliem. Rāvu ar slapju muguru līdz sūrstošām rokām un smeldzošiem pleciem. Kaut ko paspēju, kaut ko nepaspēju. Pietrūka kādu nieka 3-4 stundu, un būtu pabeigusi līdz galam visu lielo dobes kompozīciju, palika trīs fragmenti nepabeigti. Zemi izraku, zirgābolus sabēru, jau tumsiņā veco velēnu pa virsu saliku. Tagad gaidīšu kādu labo dienu, lai sabērtu zemi, noblietētu, saliktu puķu sīpolus un aizraktu. Mācos rimtumu un nešaustīt sevi par nepaspēto.