Camino – Day 17

September 18, 2017

Day 17

Why on earth do people like sleeping in stuffy rooms? It feels as if they wouldn’t agree to sleep with a window even half-open, even if their lives depended on it. Does everyone feel like this or is it just my karma – the lifeof albergues? Linda laughed and said that my Venus in Leo is in coma.

The morning freshness of mountain air swiftly sates my hunger for oxygen in my body, I breathe in deeply. The veils of fog are especially generous today, they are so thick that I could cut them up. The road leads through towns, mainly, so the first 6kilometres pass unnoticed. The fog slowly disappears and it starts drizzling, my mood follows the weather. It’s cold, I hide my fingers in my sleeves. I look around – I am not alone. I wonder if some villain has sucked out our collective energy.

Next 18 kilometres are hard, rain switches with short, hot moments of sun, there are no grapes nor blackberries, legs are like tree trunks, but there is a smile on the inside. I guess this is the famous part of the road with no road signs – there are no names of towns/villages, no kilometre signs, just a shy shell and a yellow arrow here and there.

I often pause, I am simply falling asleep. An elderly lady approaches me and asks:

‘Are you also falling asleep, tired?’

I nod. She gives me something in a shiny paper.

‘Drink this. I’ve already had two. It will help.’

I open up the paper, yuck! I haven’t had anything this disgustingly sweet in ages! It’s impolite to spit it out; the lady is smiling and happily keeps nodding her head. I return her smile, thank her and continue walking. At some point I catch up with some companies who had siesta, and they catch up with me. With a pure-bred Latvian joy I realise that the younger guys are no better than me. And so we continue walking in a geese-like manner. At one point I realise that we’d need some beer in our hands, then we could sing some dirty Latvian song…it would be appropriate.

I have chosen an albergue mere 21kilometres away from Santiago. What a mistake! I should have stayed in Saint Iren – a village away from the road, another half a kilometre in the morning, but darkness is never completely black. I get a real bed with white, fragrant sheets.

As I am falling asleep, I finally ask myself the question that everyone back home and around me asks me-

‘Why are you walking?’

There is no answer…

The Way sent me an invitation…

Citi raksti

14.08.2022. Tāpat vien.

Agrs svētdienas rīts, nejaukais kraukļu pāris, pareizāk sakot, abi pāri, nolēmuši uzrīkot kopīgo izlamāšanos tieši pretī manam guļamistabas logam. Negribīgi, slinki atveru vienu aci - šorīt ar sauli esam solidāras, arī viņa tik tikko plakstiņus ver, gar dzīvības koka tumši zaļajiem zariem kā nebēdnīga maza meitene, kas nolēmusi pārbaudīt, vai tik kumodē nav palikusi kāda konfekte, vijas un tinas maigi rozā rīta gaisma.

29.04.2024.-30.04.2024. Liebe Traum

Nelīst, vējš pierimis un saule dāsni jo dāsni aplaimo ar savu siltumu. Bauda. Mēs ar Guntu to svinam, dziļā meditācijā pret debesīm paceltiem dibengaliem un deguniem zemē, katra savā dārza stūrī. Gunta dresē nezāles ielas daļā, gar ūdens noteces reni, es pa dārzu, ik pa brīdim pamainot meditācijas raksturu - kapli aizstājot ar trimmeri, kamēr tā akumulators lādējas, pļaujmašīnu, atkal kapli. Tā pagāja dienas lielākā daļa, tāpēc pusdienvakariņas godam nopelnītas. Garšoja lieliski - kartupeļu pankūkas ar tītara krūtiņu zilā siera un muskatrieksta mērcē. Laiski izlaidušās pēcpusdienas saules staros, pļāpājām par šo un to, līdz manu skatu piesaistīja divi pilgrimi, kuri nāca ne no pareizās puses un gāja ne uz to pusi.

28.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 7

Sestdien pārforsēju, lielo dobes daļu pabeidzu un, līdz ar vētras sākšanos, knapi ievilkos iekšā. Kādas gudrākas domas vadīta, pirms apsēsties, uzliku gatavoties ēdienu, nomazgāju trauku kaudzi, tiku galā ar kaķu darbiem, nedarbiem. Svētdien grasījos uz tirdziņu braukt, bet ķermenis pateica “nebūs”. Varbūt, ja ārā neplosītos tāda vētra, arī aizbrauktu, bet doma, ka stūre būs jātur ar visām četrām, braucot pāri augstajiem tiltiem, nepadarīja šo pasākumu iekārojamu. Tā vietā man tika pidžamdiena. Nansija nelaimīga raudzījās ārā pa logu, jo kaut kā nejuta vēlmi lidot, toties Lakšmi sajūsmā, ka saimniece nākusi pie prāta, skaļi murrājot, ieritinājās man blakus.

17.04.2020. Pārdomas un darbi.

Pēc aizvakardienas, vakardienas negaisa, vēja, krusas, kas locīja palmas zarus līdz zemei, gaudoja ap stūri kā izsalcis vilku bars, kapāja dārzā saziedējušās kallas kā ar asu nazi, uzausa pasakains rīts.