Jau pāris dienas esmu galā – savās mājās, savā rozā sapnī.
Dienām ir kumeļu auļi, stundas zib nemanot, darba apjomi nemazinās, stāsti, piedzīvojumi jau krietnā kaudzē sakrājušies. Jāsāk sevi disciplinēt un šķetināt pa vienam.

Ceļa piezīmes, pirmā diena

Pamostos krietni pirms modinātāja zvana; no iepriekšējo dienu kastu staipīšanas, mēbeļu pakošanas sāp visas maliņas, ko vieglāku nepadara arī uz grīdas nogulētās nepilnās trīs stundas. Pati pie sevis nosmeju, ka Ceļš un visa veida muskuļu sāpes ir neatraujami, bet, kā teica mana draudzene:

“Ja pēc piecdesmit pamosties un tev kaut kas kaut nedaudz sāp – priecājies, tu jūti.”

Kaķiem par visu šo ir konkrētas jūtas, jo gulēt ta nav, kur! Mājās vispār nekā nav, nekā-nekā, pat nevienas skapja atvilktnes, kur ielīst, neviena krēsla, kur uzkāpt, pat zaļās istabas biezie aizkari noņemti, nav, kur pašūpoties. Abas sēž, dusmīgi man muguru pagriezušas, nācās pielabināties ar gardajām kaķiem domātajām pastētēm. Man par lieliem priekiem arī Lakšmi paēda – Alelluja!

Līdz Zanes atbraukšanai vēl ir gana daudz laika, izmantoju to lietderīgi – nesot lejā visu, kas pakojams manā “mazajā” mašīnā, un nākas secināt, ka iepriekšējā vakara kņadā, kad čaklie palīgi līdzēja uzkraut lielo mašīnu, kāds gādīgi tur ielicis arī tās pakas, kurās atradās visas manas nepieciešamās lietas ceļam – veļa, mazās dāvaniņas, kosmētika u.t.t., toties tika atstātas divas lielās pakas. Tās nu stenēdama, vaidēdama, tusnīju uz pirmo stāvu un risināju rēbusu, kā vienlaicīgi atvilkt ārdurvju bultu, atvērt durvis, neatlaižot rokas no kastes, jo tur smagie kristāla trauki. Par laimi Dievs sievietei devis ne tikai divas kājas, rokas, galvu un pieri, bet vēl piekto smaguma centru un lokanu kaklu, ko visu var izmantot saimniecības vajadzībām. Pēc kāda sestā skrējiena augšā-lejā pa kāpnēm mans Ķermenis nostājas pozā “viss, nevaru”, Prāts jau kopš iepriekšējā vakara saldi snauž komā, Emocijas ar Dvēseli kopīgi rauj saldsērīgu mīlas balādi un ir absolūtā svētlaimē. Lai notiek, ņemu pauzi un atkrītu uz grīdas, un domās sūtu visus labos vārdus Ievai, kura laipni atļāvusi man atstāt visu, kā ir, kādu brīdi pacīnos ar “pareizo” Ivetu, kurai svarīgi visu salikt, sakārtot.

Vēl viens šoka moments, kad apjaušu, ka līdz ar manas vešiņas un citu labumu somu, iepakoti ir arī savilcēji kaķu būrim. Laikam jau telepātija eksistē, jo tieši tajā brīdī zvana Zane un vaicā, vai ir kas iegādājams kādā benzīntankā pa ceļam.

Savilcēju, stiprinātāju problēma atrisināta. Vēl laba stunda paiet, kamēr Zanes draugs sastiprina kaķu būrus, nofiksē, sapako, pārpako mašīnu, es skraidu augšā-lejā ar mantām. Kā pēdējās katru savā pārnēsājamajā somā stiepju kaķu dāmas, kuras piestabulē visu koridori, un ilgojos atpūsties – “apsēsties pie stūres”. Atvadu apskāviens no mājās palicējiem, un izstūrēju no savas miera ostas – Bruņinieku ielas pagalma – kura palikusi jau vairs ne-sava. Braucot pa Matīsa ielu, kaķes rauj vaļā brauciena simfonijas pirmo daļu, īsti nevar saprast, kura būs soliste, kura back-vokāliste. Mēs ar Zani piebalsojam “kaķītim ir tāda dziesma mjau, mjau, mjau, zivtiņai ir tāda dziesma.. kušss.” Laikam jau dāmas saprata, jo kaut kur tilta rajonā pagriež mums dibenus, ieraujas lielā būra stūrī un apklust. Viņām ir viedoklis.

Braucu un mēģinu sajust – vai manī kas mainās? Es taču griežu ar kājām gaisā visu savu soli pa solim sakārtoto dzīvi, savu stabilo pasauli, ienākumu plūsmu un metos iekšā da-vilks-viņ-zina, kur. Tā tā mana Skorpioniskā daļa ņem virsroku, jo ar visu, kas sadarīts, ir par maz, vajag kaut ko lielāku, nozīmīgāku, vajag TO sajūtu.

Nekādu mega emociju nav, ir tikai negulēto nakšu un sāpošā ķermeņa sajūtu kokteilis. Vienīgais satraukums, kas brīdi pa brīdim piezogas – vai spēšu parūpēties par Zanes ērtībām brauciena laikā. Mans “mātes – perētājas” sindroms uzņem apgriezienus – vai ir ērti, vai silti, vai kājām vietas pietiek? Bet lielākais stress par Polijas un Vācijas bāņiem – Zane, kaut izcila auto vadītāja, nav liela ātruma piekritēja. “Būs jau labi” – tā cenšos atgaiņāt izlīdušo tarakānu. Iebraucot Lietuvā, miega pele ieperinās man acīs un grauž uz nebēdu, Zane dod man atpūtu un pārņem stūri, ik pa brīdim pasprūk jociņi “ko darīt ar lieko kāju?”.

Miega pele grauž acis, bet aizmigt nevaru, acis pievērusi, tinu domu kamolu. Viss, kas noticis pēdējos trijos gados: Jeruzaleme, Santjago ceļš, pirmais mājas meklējumu izlūkbrauciens kopā ar Ketiju, iekulšanās sniegputenī Spānijas kalnos, uzmetiens no izīrētāja puses, mans hospitalero laiks klosterī, otrs izlūkbrauciens un tagad šis – nu jau brauciens uz mājām – ir griezies karuselī ar vēja spārniem un vienlaikus vilcies kā pārkrauta mašīna kalnā. Jā, jā ar visām izplūdes gāzēm, sprauslāšanu un motora kūpēšanu.

Bet vislielākais pārsteigums un dāvana – cilvēki, kurus manā dzīvē ievedis Ceļš. Jekaterina un Zane ir mani lielākie brīnumi, par kuriem nespēju vien pateikties Visumam. Viņas abas ir ieņēmušas īpašu vietu manā sirdī, un, kaut tā īsti un cieši kopā mūs saveda Ceļš, viņas vietu manā sirdī ieguvušas pavisam citu iemeslu pēc. Un, kā jau daždien, pēc visiem kritumiem un “duncīšiem”, ceļu mūri starp visiem, ko no sirds iemīlu. Ja nepārkāps – neienāks, nevarēs aiziet, nebūs jāzaudē – jā, arī tā es veidoju savu drošo, stabilo pasauli. Un ne es viena. Tā, šķiet, dara lielākā daļa, jo zaudējumi sāp nežēlīgi, un pat tad, kad tas izdzīvots, pārdzīvots, sāp palikušais tukšums.

Gada ar astīti laikā, kopš iepazināmies, lēnām, uzmanīgi, bet pārliecinoši Zane ienākusi manā dzīvē. Nav tā, ka bēgu, nelaidu, bet nav arī tā, ka durvis plaši vēru. Viņā ir viss, kas man pietrūkst – apņēmība, spēja tieši acīs iepērt “ja esi rīkojies kā ķēms, tad saņem!” Es parasti atkāpjos, nolienu stūrītī. Bet visvairāk fascinē viņas ceļojumu alkas un prasme atrast, kur iebrist pat vislīdzenākajās vietās. Viņa ir īsts enerģijas bumbas un Kali apvienojums – ar vienu roku maisa ēdienu, ar otru raksta blogu, ar trešo, ceturto ada maučus. Un viss tā mierīgi, līgani, izmetot pa piparotai humora devai, vienvārdsakot – cilvēks, ar kuru var iet izlūkos: ar mietu pa pieri, ja būsi pelnījis, ievilks, bet pamest nepametīs.

Tā nu braucam, ar puspievērtu aci vēroju, kā mana sudrabotā Silvī lēnām pakļaujas Zanes ciešajam roku tvērienam, un arī Zanes labā kāja atradusi savu vietu. Ir labi, neskatoties uz to, ka ārā stipri līst un ir pamatīgs vējš, kas šūpo garāmbraucošās fūres. Neteikšu, ka ļoti omulīgi skatīties, kā priekšā esošās lielās mašīnas zvāļojās. Kaut kur pie Polijas robežas abas kaķu madāmas nolemj izpētīt sava milzu būra otro, delikāto daļu. Kastīte šķiet tīri pieņemama. Polijā pēc pusdienām pārņemu mašīnu savā ziņā un spiežu pedāli. Ir vairāk kā skaidrs, ka līdz Vācijas robežai netiksim, negulētās nakts nogurums dara savu. Izvēlamies palikt Lodžā, dzīvniekiem draudzīgā viesnīcā. Ak, kā tā atgādināja manus lauksaimniecības laikus, kad kopā ar draudzenēm, braucot uz izstādām, mācībām, bieži palikām tādās. Patīkamas, viegli smeldzīgas atmiņas. Kaķu dāmas sazvērnieciski piemiedz ar aci, viņām skaidrs: ja negrib gulēt ceļojumu būrī mašīnā – kamēr nesu uz istabiņu, ir jāklusē. Istabiņā pēc kārtīgas inspekcijas tiek iekarota Zanes gulta, un lielākai pārliecībai, ka Zane jāsargā, Bohēma kā uzburta raugās vienā punktā garām Zanes gultai. Gluži kā sālsstabs.

Mums ir brīnumgardas vakariņas no līdzi sarūpētajiem gardumiem un, kad sākam apkopot savas franču valodas zināšanas, no dziesmām iemācītās frāzes, no smiekliem asaras birst. Tas izklausās apmēram šādi:

“Labdien, kungs, es vēlētos sieru, lūdzu smaržīgo. Es sešas dienas neesmu ēdusi un mani kaķi arī, es gribu dejot, bet vai tu ar mani gulēsi…”

un tādā garā. Kad esam kārtīgi izsmējušās, Zane savelk nopietnu, gudru grimasi un saka:

– “Zini, ja mēs šo joku izspēlēsim, mēs būsim zvaigznes Francijā…. un kaķi arī”, viņa domīgi piebilst, raugoties uz abām okupantēm savā gultā.

Pirmā diena galā bet Ceļš dziļi iekšā uzņem apgriezienus.