Ceļā uz Sapni – 3

2018. gada 1. aprīlis

Šodien nav spēka daudz rakstīt.

Esam sveikas un veselas, vakardien piedzīvotais kā ļauns sapnis pagaisis. Neskatoties uz gana bēdīgo veselības stāvokli un nejēdzīgajiem laikapstākļiem, paguvām visu izdarīt, apskatīt.

Iespaidi spēcīgi un daudz. Tālākais likteņa rokās. Solīti spēru, pie durvīm pieklauvēju… Bija iespēja pabūt vietās, kur rudenī gāju ar kājām. Dīvaina sirrealitātes sajūta, kad, sēžot uz akmens sētas malas, vērojot dubļiem nošķiestos piligrimus, klusiņām novēli “buen camino” un atceries pati sevi, kā tieši šo posmu gāju ar sāpošām kājām un pilnīgi visu pārņemošo sajūsmu par seno ciemu.

Bijām divās mājās un uz Ceļu raudzījos no cita redzes leņķa. Sēdēju uz augstajām kāpnēm tilta galā, kur rudenī dalīju “Bārbelītes”, vēroju bangojošo upi un domāju, cik dažāds var būt laiks – to, ko nobraucām divās dienās, rudenī gāju trīs nedēļās.

Kārtējais spontānais lēmums – braucam uz Santjago. Ketija nav bijusi, bet man vēl viena saruna pabeidzama. Ja rītdiena sakārtosies pēc mūsu prāta, aizbrauksim līdz okeānam. Ketijas herbārija un akmeņu kolekcijai vajagot papildinājumu (ceru, ka viņas bagāžu nepārbaudīs, muitnieki nesapratīs – koku mizas, lapas, papardes, čiekuri, lauru zari u.t.t.).

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 135
12.03.2024. Raibs kā dzeņa vēders, raibs kā sievas lakats jeb - paņem mani azotē

- “Irrr rrrīīīts, ceļamies!!” Negribīgi svempjos kājās, retais brīvais rīts, kad tā gribētos pašņākuļot, un ir jau arī iemesls – pagājusī nedēļa bija ļoti intensīva ar visa veida darbiem, piedevām apaukstējos , ieguvu Niagāras ūdenskritumu no acīm un deguna, kas rezultējās deguna blakusdobuma iekaisumā (un tieši tagad alu sakārojās). Kaķēm prieki - ārā saulīte, zāle apžuvusi, var skriet uz nebēdu, un mazais, ātrais ļoti briesmīgais nekur nav manāms. Nu ja, jo kopā ar tēti un mammu jau tuvojas savām mājām Latvijā. Atmiņās no Edgara ģimenes viesošanās paliks, priecēs mani un viesus uzlabota lejas virtuve ar jaunu darba virsmu, skapīšiem, kas tumšo, drūmo telpu padarīja tik gaišu un plašu. Salikšu vēl gaismiņas, iekārtošu un būs mājīgi un jauki.

Dzīve mazciemā – 67
25.05.2022. Retrīts. 2. diena

Rīts, kā parasti, pienāk daudz par agru, abas kaķu dāmas samiegojušās, visai naidīgi uztver modinātāja zvanu, Viņām pret viesiem ir jūtas. Eju lejā uz otrās mājas virtuvi, tā ir lielāka, plašāka, vairāk vietas, kur rīkoties. Ko līdz ieslēdzu jauno, speciāli šim pasākumam pirkto kafijas automātu, gar stūri parādās Irēnas stāvs.

Dzīve mazciemā – 95
03.04.2023. Namiņa rīta stāsti - 11

Ilgi gaidīta, beidzot ir klāt. Z/S “Zutiņu” pupu kolekcija nonākusi līdz mūsmājām. Astūrija pati slavena ar savām pupiņām, bet šīs ir kas īpašs. Zināju, ka būs, un tomēr ik reizi, saņemot kādu vēstuli, paciņu no savām “čaukstenēm”, klāt pielikts kas negaidīts, silts un mīļš. Lielā degšana mazinājusies, ir vēl uguns perēkļi, bet lielumu izdevies apdzēst. Viennozīmīgi ļoti operatīvi rīcība. Arī no blakus provincēm ugunsdzēsēji steidza palīgā. Bez liekām sēdēm, saskaņošanām. Vajag - sēžamies mašīnās un braucam. Tas lieliski parāda to, ka tikai tas, kas pats bijis lielā nelaimē, tā pa īstam saprot otru, nelaimē nonākušo.

Dzīve mazciemā – 40

09.05.2021. Vētra nāk

Pamodos no dobja “bums, bums, bums”. Ak, nē! Laika prognoze piepildījusies, sākusies vētra. Ar puspievērtām acīm, taustoties, gaismu neieslēdzot, eju uz vannas istabu aizvērt logu. Kamēr tieku atpakaļ līdz gultai, vējš pieņēmies spēkā un aurodams rausta plānās alumīnija durvis, draudot tās izgāzt. Dzirdu, kā blakusmājā aizcērtas balkona durvis, un mani pie mājas sienas piekārtie vēja zvani sāk haotiski šķindēt.