Ceļā uz Sapni – 3

2018. gada 1. aprīlis

Šodien nav spēka daudz rakstīt.

Esam sveikas un veselas, vakardien piedzīvotais kā ļauns sapnis pagaisis. Neskatoties uz gana bēdīgo veselības stāvokli un nejēdzīgajiem laikapstākļiem, paguvām visu izdarīt, apskatīt.

Iespaidi spēcīgi un daudz. Tālākais likteņa rokās. Solīti spēru, pie durvīm pieklauvēju… Bija iespēja pabūt vietās, kur rudenī gāju ar kājām. Dīvaina sirrealitātes sajūta, kad, sēžot uz akmens sētas malas, vērojot dubļiem nošķiestos piligrimus, klusiņām novēli “buen camino” un atceries pati sevi, kā tieši šo posmu gāju ar sāpošām kājām un pilnīgi visu pārņemošo sajūsmu par seno ciemu.

Bijām divās mājās un uz Ceļu raudzījos no cita redzes leņķa. Sēdēju uz augstajām kāpnēm tilta galā, kur rudenī dalīju “Bārbelītes”, vēroju bangojošo upi un domāju, cik dažāds var būt laiks – to, ko nobraucām divās dienās, rudenī gāju trīs nedēļās.

Kārtējais spontānais lēmums – braucam uz Santjago. Ketija nav bijusi, bet man vēl viena saruna pabeidzama. Ja rītdiena sakārtosies pēc mūsu prāta, aizbrauksim līdz okeānam. Ketijas herbārija un akmeņu kolekcijai vajagot papildinājumu (ceru, ka viņas bagāžu nepārbaudīs, muitnieki nesapratīs – koku mizas, lapas, papardes, čiekuri, lauru zari u.t.t.).

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 137
15.04.2024. Miglā asaro logs…

Sestdienas rīts sveica ar patīkamu siltumu un spirgtu okeāna gaisu. Tā kā viesi bieži jautā par tirdziņiem, mājražotājiem, esmu cieši apņēmusies izpētīt piedāvājumu mazliet tālāk no namiņa. Pēc nelielas diskusijas izlēmām braukt uz Vegadeo, no šīs pilsētas pirms diviem gadiem Gunta sāka savu ceļu pie manis. Kur vienas nakts vietā palika uz pusmēnesi, un tagad atbrauca uz ilgāku laiku.

Hospitalero – 2. daļa
Esmu apguvusi jauno mājvietu, mācos komunikāciju ar visiem trim priesteriem. Jāatceras, ka te ir Spānija, un priesteri ir īpaša kasta, pat, ja pilnīgi neizskatās pēc tādiem. Skatoties uz Andrē - ja neredzētu koka krustiņu kaklā, liktos parasts, normāls hipiju džeks ar gariem, lokainiem matiem, kurš savā telefonā seko līdzi futbola mačiem.
Dzīve mazciemā – 76
16.09.2022. Brokastu pārdomas

Ir ļoti veiksmīgi cilvēki, ir veiksmīgi cilvēki, ir vienkārši cilvēki, ir tie, kuriem rokas aug no nezināmās vietas, ir, kuriem aug no zināmās vietas, un ir Iveta. Dieviņam ir izcila humora izjūta attiecībā pret mani. Nekad nesūtīs pa taisnāko, pat ne pa līkumoto ceļu, parasti pastumj (lasi - iesper pa attiecīgo vietu) tieši brikšņu, purvu, bezceļu virzienā bez galapunkta, uzdevuma. Tā teikt, atrodi sevī “gadžetus”, tad saproti, kā un kur tos pielietot.

Dzīve mazciemā – 18

11.09.2020. Skumjas, nedaudz jau var...

Aha, noķēra gan mani septembrī augusta nostaļģija. Pat nezinu, kas pie vainas - varbūt dīvaini siltā nakts ar tāl-tāli atpazīstamu rudens smaržu, varbūt aptrakušie putni, kas līdz ar pirmajiem saules stariem čivina kā traki, bet varbūt tik bieži vēstulēs lasītie jautājumi: vai Tev tiešām tur nav skumji, vai tiešām viss patīk, vai nejūties vientuļa, bet varbūt Facebook atmiņas par manu Camino...