Gadus atpakaļ , arī rudenī , Vitas mudināta , uzsāku 100 laimīgo dienu ierakstus . Līdz galam netiku . Nav man disciplīnas .Vakaros , kad FB izmet atmiņu stāstus , paliek žēl,ka nerakstīju .Ieraksti ir kā vēstules sev pašai , jūs sakat , ka noder arī jums . Labi , es atkal mēģināšu .1. diena . Dārzā uzziedējusi pirmā kalla , agri , parasti pirmais zieds novembra beigās, decembra sākumā , laikam vieta patīk . Ieskaties bildē , tur miegā , piekļāvusies kallas snīpim , guļ kamenīte.Lielais prieks- Vita Sile dāvātā roze , kura divus gadus niķojās , beidzot pieņēma mani , uzziedēja skaistiem , smaržīgiem ziediem . Tāds košums ! Paldies .
#100LaimīgasDienasNamiņā – 1. diena
Citi raksti
The Spanish saga has come to an end, I’m back in Riga. The first morning home, Bohema is purring at my ear, twitchy Lakshmi is at my feet. Opening my eyes I try to figure out whether this all is true or was it just a dream. Thank God for the facebook entries.
03.01.2022. Katram savi dārgumi
Vai vētrai gatava? Nezinu, vai tam var sagatavoties, bet izbaudīt neparasti silto laiku - izbaudīju. Šodien, vakar, aizvakar visas dienas dārzā ar lāpstu, grābekli, zirgāboliem un puķu sīpoliem. Rāvu ar slapju muguru līdz sūrstošām rokām un smeldzošiem pleciem. Kaut ko paspēju, kaut ko nepaspēju. Pietrūka kādu nieka 3-4 stundu, un būtu pabeigusi līdz galam visu lielo dobes kompozīciju, palika trīs fragmenti nepabeigti. Zemi izraku, zirgābolus sabēru, jau tumsiņā veco velēnu pa virsu saliku. Tagad gaidīšu kādu labo dienu, lai sabērtu zemi, noblietētu, saliktu puķu sīpolus un aizraktu. Mācos rimtumu un nešaustīt sevi par nepaspēto.
26.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 22
Ak, ja to smaržu varētu iekonservēt… Laikapstākļi nelutina, ta gāza baltu ūdeni, tad ieslēdza karstumu, kurā dārzā pastrādāt var tikai īpaši rūdītie. Pat siltummīle Lakšmi uz vēdera lien mājā zem gultas uz aukstajām flīzēm. Tāpēc katrs mirklis jāizmanto. Pēc divu dienu spraiga darba es izturēju, ķerra – nē. Vecais, izrūsējušais palīgs, izdvešot žēlu čīīīk, apstājās pusceļā ar izlūzušu riteni.
25.11.2023. Pavisam parasta diena
Parasts sestdienas rīts, kad pēc divām ļoti noslogotām nedēļām gribēju nedaudz pagulēt. Nja, gribēji gan! Vispirms, kad vēl aiz loga piķa melna nakts ar spožām zvaigžņu podziņām, žēlabaini ņurkstot, zemsegas valstībā ielīda Lakšmi, īpaši nekautrējoties izbrīvēt sev labāko vietiņu. Tad, tik tikko pirmā gaismas strēlīte, manā ausī savu rīta brēcienu - kaut ko starp govs māvienu, ēzeļa ii-aaa un kaķa ņaudienu - iebļāva Nansija. Brēciens tika papildināts ar maigo naga žestu - viegli paķerts mans deguna gals un vilkts uz savu pusi, sak - vai tu mani klausies.