06.02.2020.

Sveiciens Tev, kas šo lasa!

Tu esi ienācis manā virtuālajā dienasgrāmatā – mājas lapā.

Esmu tipisks pilsētas cilvēks, bet dzīves līkloči 20 gadu vecumā aizveda uz laukiem, kur arī nodzīvoju 25 gadus, kopā ar vīru izaudzinājām trīs bērnus, iemācījos lauku darbus, 10 gadus aktīvi darbojos bioloģiskās lauksaimniecības popularizēšanā un piekopšanā savā lauku saimniecībā, tā kā protu gan kartupeļus izaudzēt, gan aitu nocirpt. Nedaudz pārzinu arī ārstniecības augu pasauli, protu fermentēt, žāvēt, sagatavot dažādu augu tējas.

Patīk gatavot, kā saka – protu no cirvja kāta putru izvārīt un izsalkušu ļaužu armiju pabarot.

Šo dienasgrāmatu sāku rakstīt 2017. gada augusta beigās, kad aiz muguras jau bija vairāku gadu atrašanās dziļā emocionālā bedrē – laulības iziršana, māju, ienākumu, draugu zaudēšana. Aiz muguras bija arī četras operācijas un divas smagas hormonu terapijas, kas manu augumu izmainīja līdz nepazīšanai. Slaidā 65 kg sieviete bija pārvērtusies par ko briesmīgu, uz ko nebija iespējams skatīties spogulī. To sapratīs katra, kas gājusi kam līdzīgam cauri. Es iemācījos dzīvot un iemīlēt sevi no jauna, ieraudzīt sevī skaisto. Šajā jaunapguves ceļā, daudz lasot, mācoties, praktizējot, radās pašas veidotas autorprogrammas personības attīstībai.

Mainījos es, mainījās notikumi ap mani. 2017. gadā es uzdāvināju sev savā 50 gadu jubilejā dāvanu – iespēju noiet Santjago ceļu. Man bija interesanti, vai to spēšu, jo fiziskā sagatavotība bija tāda kā bija, svars, neskatoties uz neskaitāmām diētām, vingrošanu, palika nemainīgs – tātad slodze sirdij, mugurai, kājām. Jau pašā sākumā apsolīju, ka sev pāri nedarīšu, ka jebkurā brīdī varu apstāties. Jau ar pirmajiem soļiem uz Camino pieņēmu otru izaicinājumu – rakstīt par Ceļu, ko jūtu to ejot. Man ir disleksija, tāpēc bija jāuzrunā kāds, kurš varētu tekstus rediģēt, salikt lasāmā veidā. Tas bija grūtāk nekā noiet pirmos 27 kilometrus. Bija jāatļauj parādīt savas vājības, savu nespēku. Tas bija un ir izaicinājums joprojām.

Šis ceļš izmainīja visu manu dzīves plūdumu, skatījumu uz daudzām lietām, bet, pats galvenais, no jauna ieraudzīju sevi, to, ko es varu, ko vēlos. Jau otrajā ceļa dienā skaidri apjautu, ka tālāko savu dzīvi vēlos saistīt ar Spāniju, ar nelielu alberģi piligrimiem. Tā sākās ierakstu sērija par Ceļu un par ceļu uz sapni. Šobrīd jau četrus mēnešus esmu Spānijā, skaistā rozā namiņā uz Ziemeļu Ceļa, kam esmu devusi vārdu Casa de Flores. Ir pārlaisti trīs mēneši stingrā karantīnā, pirmās panikas lēkmes par to, kā tālāk dzīvot. Nākotne ir miglā tīta, bet es droši zinu, ka Ceļš nekad nebūs tukšs, vienmēr kāds ies, lai atrastu meklēto, lai pateiktos par to, kas ir.

Mēs ar namiņu gaidīsim.

Šobrīd, kamēr viss vēl kluss, es stādu puķes, veidoju dārzu, lai nogurušajiem ceļiniekiem būtu vieta, kur priecēt acis un sirdi. Tā kā esmu profesionāla masiere, pratīšu parūpēties par saspringtajiem muskuļiem plecos, kājās. Un vēl es protu klausīties un uzdot jautājumus, lai atnāktu pareizās atbildes. Ja mans stāsts, mani raksti Tevi ir uzrunājuši un Tu vēlies atbalstīt mani un rozā namiņu, spied šeit!

Pateicībā par atbalstu – uz mājas sētas sienas veidotajā Santjago ceļa simbolā – gliemežvāka zīmē – uz kāda no akmeņiem būs Tavs vārds.

Pateicībā, un uz tikšanos reālajā dzīvē!

Ar mani var sazināties e-pastā ivetalaicena@inbox.lv un Facebook https://www.facebook.com/iveta.laicena

Iveta