Diena 1

Neklausies , ko runā apkārt, sadzirdi tikai savu ķermeni. Tev nav nevienam nekas jāpierāda , šai dzīvē esi tikai priekš sevis , lai darītu laimīgu sevi . CEĻŠ Tev parādīs , pateiks to, ko pasaule noklusē , Tu ieraudzīsi savu iekšējo gaismu , savu bagātību . Un tikai Tavā paša ziņā- noticēt , pieņemt vai aizmukt krūmos ! Buen Camino , Iveta ! Buen Canimo , Laila ! Buen Camino katram , kurš iet savu CEĻU , vienalga vai pilsētas ielās, lauka plašumos vai dziļi sirdī !

Diena 2

Otrā diena Ceļā. Pēc vakardienas kāpiena un efektīgajiem piedzīvojumiem īd viss ķermenis. Sāp viss, šķiet, ka pat ausu ļipiņas un ērgļus vēroju ar pietāti. Šodien noieti 22 km ( citi avoti vēsta, ka 25). Lai vai kā, notrīc ceļi pie katra stāvāka kāpuma, tas ir nieks pret vakardienas cēlienu 1500 metru augstumā. Sviedri līst aumaļām, seja un rokas piepampušas, kājas, neskatoties uz tulznām un muskuļu sāpēm, turas apbrīnojami labi. Prāts, kas vakar iekrita komā, tā vēl nav nācis pie sajēgas, dvēsele gavilē, emocijas mētājas starp liderīgo dvēseli un pilnīgā apjukumā esošo ķermeni. Čekoju sajūtas, brīžiem tas uzvedās kā mazs 3-5 gadīgs bērns, kurš bezspēcībā grib krist gar zemi, spert, bļaut, raudāt, brīžiem kā pusaudzis, kurš plīst no lepnuma par paveikto. Šai ceļā ir daudz lietu, ko daru pirmo reizi – guļu guļammaisā, nesu mugursomu, guļu vienā telpā ar svešiem cilvēkiem, pirmo reizi mūžā eju garāku ceļu par 25 km ar pilnīgu fizisko nesagatavotību, un ir pilnīgi vienalga, vai mati kārtībā vai izspūruši. Nav fēna, lakas, taisnotāju un visu citu smērvielu un darba rīku, lai savestu kārtībā manu ērkuli. Man patīk šī pasaule, kur pirmajā vietā ir cilvēcība, rūpes vienam par otru. Nevajag pat vārdus, pietiek ar smaidu, acu skatu. Kad kādā brīdī apstājos, lai atstaipītu muguru, jauks, sirms pāris, paejot garām, noglāsta plecu un uzdāvina burvīgu smaidu. Pie brokastu galda, kad abas ieturam savas īpašās brokastis, puisis no Anglijas (spriežu pēc izrunas ) ar žēlām acīm noskatās uz maisiņu ar Vētras putnu un Rudzupuķi, ievelk elpu un viegli sakautrējies jautā : “Vai varu palūgt vienu konfekti ?” – protams, un vēl vienu ceļam. Sīkumi, bet tik nozīmīgi. Tā kā mani pleci ir smagi cietuši, šodien gāju vieglajā režīmā tikai ar mazo somu. Ir skaidrs, ja vien būs iespējams, pie šī varianta arī pieturēšos. Man pietiks ar iešanu pusriksī, lai tiktu līdzi Lailai, kura iet ar visu smagumu. Skats laikam labs – stalta, skaista rudmate iet ar pilnu somu un viņai blakus rikšo sviedriem noplūdusi blondīne, brīžiem par to sulīgi iesmeju. Taisnības labad jāteic, Laila ir rūdīta staigātāja ar lielisku fizisko sagatavotību, man viss pirmo reizi. Kaut kādā brīdī pametu skatu uz augšu, kalna nogāzē ar lieliem baltiem burtiem rakstīts SOS. Noķiķinu, ka vēl kādam prāts no komas pamodies, fiksi uzrakstījis, lai tak cilvēki ved saimnieku mājās. Vakariņas ēdām jaukas dāņu kundzes sabiedrībā, viņa savos 69 ir apbrīnojama spara pilna un ar lielisku humora izjūtu. Mēs sapratāmies. Vakardienas piedzīvotais lai nedaudz nosēžas, tad varbūt uzrakstīšu.

Diena 3

Trešā gājiena diena ! Pat nezinu kā šo dienu nosaukt : ,, Nošaujiet mani ,, vai ,, Kad robežas brūk ,, Aiz sāpēm nakts praktiski negulēta , pretsāpju zāles īsti nedarbojās , abas lauztās potītes kauc kā sirēnas . Vienīgais , mazais prieciņš, ka arī Lailas miega pele aizķērusies kādā krūmājā , tātad , būsim vienādi jocīgas . Rīts sākas ar skarbo patiesību , ka vienpatība šajā ceļā ir reta un nesasniedzama greznība , un pat visintīmākie procesi ir visiem dzirdami , jo labierīcības ir kopīgas abiem dzimumiem un vīrieši šeit ir pārsvarā . Nu , ko . Arī tam tiksim pāri . No Alberģa izejam vēl tumsiņā , debesis viegli nomākušās un no kalnu ielejām ceļas biezi , pienbalti miglas vāli, brīžiem tā ir tik bieza, ka neredzu priekšā ejošo . Saasinām visas maņas un ,, čuju ,, , lai nenoklīstu no ceļa , pietiks jau ar pirmās dienas jautrībām . Kādā brīdī ceļš pazūd , visapkārt zīmes ar aizliegumu gājējiem iet , staipam kaklus kā žirafes , mēģinot saskatīt kādu spraugu . Ir jau arii , bet tāda šaura ar garu biezu zāli apaugusi , jūtamies piederīgas ceļam un izveidojam no akmeņiem norādījuma bultu . Nebeidzu priecāties par dabas skaistumu , laipnajiem cilvēkiem un suņiem
, kuru ir daudz un visur . Bet pats galvenais – kazenes . To ir daudz , un mēs ēdam pilnām mutēm , pie reizes iemācām to darīt vēl dažiem gājējiem . Pēc noietajiem 10 km , kafijas pauze. Jau atpazīstam ,, savējos ,, sasmaidamies , pārmijam dažus vārdus , bet garās sarunās neielaižamies . Jau Rīgā teicu , ka droši būšu visnesabiedriskākais piligrims . Negribu runāt , būšu egoiste- sevi gribu tikai sev . Seja un rokas pampst joprojām , brīžiem pirkstus saliekt ļoti grūti , plaukstas sapampušas , āda nostiepusies un bāla . Mēģinu rokas ejot turēt uz augšu . Esmu iedzīvojusies vēl vienā tulznā zem kreisās kājas īkšķa un kopējam gaudu korim pievienojas nodevīgais dūrējs pakrūtē . Bet pietiek tikai nomainīties ainavai , pievārēt kārtējo kāpienu un dvēsele gavilē tā , ka sāku dziedāt . Vispirms viena , otro dziesmu jau dziedam kopā . Saviļņojuma asara notir , ir grūti , ļoti , bet ceļa maģija pārspēj visu . Pēc kārtējā kāpiena , aizelsusies , viscaur slapja piemetu dupsi uz pirmā akmens , izvelku godam nopelnīto ,, Bārbeli ,, un aizlieku aiz vaiga . Tūlīt aiz manis kāpj sirms , ļoti cienījamos gados kungs un skaļi elso , automātiski piedāvāju viņam un viņa ceļa biedrenei mūsu ,, Bārbelīti ,, . Japāņu meitene sajūsmā apkrīt ap kaklu un nosauc par konfekšu feju . Viņa saka , ka katra kalna galaa vajagot kaadu , kurš dalītu konfektes . Sasmaidamies un katra savaa tempaa turpinām ceļu .Pamplona ir skaista , cik brīnumaini spāņi ir pratuši apvienot jauno pilsētu senajā . Műsu naksmītne senajā baznīcā ir vienkārši lieliska . Kundze , visai kuplos izmēros , spiež zīmogus pasēs un izdala baltu , smaržīgu gultas veļu . Jēziņ , tā taču ir īsta greznība ! Viņa nerunā neviena vārda angliski , tāpēc ar mierīgu sirdi pāreju uz latviešu valodu un spēcīgu žestikulāciju , sūtot gaisa bučas tāpat kā viņa , mēs saprotamies , pat apspriedām , ka īstai sievietei jābūt ar formām , tāpēc ceļā pazaudētos kg steidzīgi jāatjauno un iedod mums norādi uz labāko ēstuvi , kur esot milzu porcijas , Laila atspiedusies pret leti sirsnīgi smējās . Pēc kārtīgas dušas jūtamies spara pilnas rīkot vešas dienu , iestājamies garajā gaidītāju rindā . Pēkšņi sazin no kurienes manā priekšā izaug čirkainu matu ērkuli noaudzis puisis , aši novelk kreklus , apliek dvieli ap gurniem , ūziņas arī , bet neveikla kustība un visi dārgumi plīvot noplīvo . Bez mazākā mulsuma , pagriežas pret mani un piedāvā manu vešu pievienot savai, mēģinu atrunāties , ka mēs esam divas un tā , bet viņš tik māj ar galvu , lai tik liekam iekšā . Labi , arī ar šo tiksim galā . Sēžam pagalmā , punči burkšķ , gaidām , kad beigsies žāvēšanas process . Ilgi un es nolemju ieiet mazgātuvē , lai paraudzītos, cik ilgi jāgaida . Tā kā ļoti sāp kājas un mugura , eju pussalīkusi ar dziļu vienaldzību pret apkārt notiekošo . Bums , mana galva atdurās pret kaut ko mīkstu – esmu ieskrējusi kāda kunga krūtīs , kurš tieši tobrīd ir beidzis atbrīvoties no visām savām drēbēm un sastūmis tās veļasmašīnā . Ups , tas ir viss , kas nāk pār lūpām . Pagriežos atpakaļ un kārtējo reizi izsmīdinu Lailu par saviem piedzīvojumiem Nogurums un pārslodze dara savu – šodien smejamies par visu , neko nevaram atcereeties , ejamos kilometrus skaitam vairākas reizes . Pēkšņi atceramies par drēbēm , šoreiz uzstāju , ka iesim abas , un tad manas emocijas nogāžās komā blakus prātam – puisis ir izņēmis un salocījis visus mūsu sievišķīgos nieciņus . Vakariņas ēdam ieteiktajā krodziņā , porcijas lielas , viss garšīgs , vienīgi makaroni nedaudz pacieti un ar ūdeni apakšā , Lailai ir burvīgs izskaidrojums – tas ir speciāli , kamēr lēnām dzersi vīnu , makaroni piebriedīs . Oficiants ar savām virtuozajām galda slaucīšanas kustībām un krūzīšu novietošanu uz kaudzītē saslaucītajām drupačām ir īsts šīs dienas saldais . Tas viss ir tik dabīgi , vienkārši … tāds ir Ceļš !

 

Diena 4

Ceturtā gājiena diena ! No rīta Laila mani pamodina tikai ar otro piegājienu . Alberģis pilns , ap 150 cilvēkiem ,jau no vakara skaidrs , ka klusuma pēc 22.00 ( kā paredz noteikumi ) nebūs . Nu neko , iebāžu ausīs aizbāžņus , galvu zem lakata un mēģinu aizmigt . Laikam jau izdevās , jo atskanot dvēseli stindzinošiem bļāvieniem , esmu gultā sēdus . Kāds jauks piligrims , stiprinājies ar svēto vīnu ir devies cīņā ar visas pasaules dēmoniem . Laikam jau cīņa smaga un dēmonu daudz , jo bļauj viņš neganti . Apkārtējie dedzīgi apspriežās – iet palīgā vai bēgt , tie , kas atbalstījuši svētā vīna vakaru , uzmundrinājumu sniedz dziedot , šķībi , toties skaļi . Ap trijiem , saprotot , ka pasākums ieilgs , sameklēju austiņas un uzlieku mantras . Nezinu , cikos iestājās miers , mantras liku divas reizes . Pulkstens ir bez ceturkšņa septiņi , kad izejam no alberģa , pareizāk sakot – Laila iziet , es izklumburēju . Viņas spēja saldi gulēt arī šādos aostākļos ir apbrīnojama . Man skauž ! Pats ceļš ir salīdzinoši viegls , nav daudz stāvo kāpienu , pēc viena no pagriezieniem daba mūs apbalvo ar fantastiski saldām vīnogām . Viss būtu labi , ja ne miega bads , tā priekšā atkāpjās pat potīšu sāpes un pieklust īdošā niere . Sajūta , ka viss organisms iziet testa režīmu . Brokastīs apbalvojam sevi ar bezgala garšīgu , siltu un lielu kruasānu . Vakarā būs iemesls svinībām – noieti pirmie 100 kilometri . Priekš manis tas ir neaptverami daudz. Vakariņās tiek garšīgā sangrija un istabiņā esam tikai astoņas dāmas . Paldies Visumam !!! Piektā diena ! Kaut visi apstākļi miegam labvēlīgi , atkal negulēta nakts . Miega bads atstāj iespaidu uz garastāvokli , ir atnācis kašķis . Kaitina viss, visvairāk mana nespēja tikt galā ar savu organismu . Ir izdevies savākt labo kāju , bet kreisā lepojās ar piecām tulznām , trīs no tām zem īkšķa pēdas virzienā . Mugura, pleci , augšstilbi kārtībā . Šodienas ceļš prasa uzmanību , cēlieni un nogāzes akmeņainas , kājas slīd . Daba ir neaprakstāma , tā gribētos apsēsties un vienkārši sēdēt , putni brīdi pa brīdim , traucoties uz saulespuķu laukiem , uzrīko koncertu , kaut kāda piederības sajūta – mūs visus baro daba. Ceļmalā uzgājām vīģes koku , ak , cik gardas , kazenes joprojām ir topā, tik kļūstam izvēlīgas, skatamies tās lielākās . Lielo brokastpusdienu pauzi uzrīkojam pie galīgi nekāda izskata mājeles , kura lepojas ar uzrakstu ,, Bar ,, . Mūsu PVD šo iestādi pilnīgi noteikti aizklapētu ciet , pārkāpti visi sanitārijas noteikumi , da nu viņus , ja pasniedz pasaulē gardāko svaiga mango sulu ar kaut ko . Ārā kārtīgs karstums ( izdevās viegli apcepināt plecu galus ) , tāpēc šāds kārums īsti vietā . Stiprinājušās dudinām tālāk, Laila ar lielo somu , es ar mazo vieglā riksī nopakaļus . Katrai savs domu kamols , es aizdomājos par ceļā satiktajām kundzēm gados , daļa no viņām iet ar lielo somu , daļa ar mazo, bet visas no rīta uzpošās , uzliek vaigu sārtumu , nokrāso acis, uzpilina smaržu pili – skaisti . Lūkojos uz viņām ar mīlestības pilnām acīm un domāju par mūsu sievietēm pēc 60…pēc 10 gadiem arī es tāda būšu . Gribētos līdzināties šīm dāmām . Ar vienu no viņām nedaudz parunāju , viņa atsmej , ka iet šo ceļu , lai neierūsē organisms un atpūšās no vīra . Jauki . Vēl te ir daudz pāru cienījamos gados , taisnākos posmos viņi iet sadevušies rokās , grūtākajos – kungs pa priekšu un ar acs kaktiņu vēro kundzi . Arī tāda ir mīlestība 😉. Šodien nočāpoti ap 26 km , rīt priekšā visi 28 km.

Diena 6

Sestā diena! Sākšu ar pateicību diviem rūķiem, kuri rūpējās par mūsu nakts mieru un gardām brokastīm! Pēc piedzīvotajām jautrībām lielajos alberģos, nolemjam lūkot pēc mazākiem, klusākiem. Nekad jau neko nevar zināt, uz labu laimi izvēlamies St.Miguel alberģi, nedaudz nostāk no ceļa, tāpēc ceram uz klusumu. Mūs sagaida divi kungi – Ziemassvētku vecīša prototipi. Vedina apsēsties, iedzert ūdeni. Kungi runā tikai spāniski un saziņai ar piligrimiem izmanto jaunākās tehnoloģijas – google balss tulkotāju. Lai cik nogurušas, no smiekliem gandrīz zem galda pakritām. Tulkojums lauzītā valodā skanēja apmēram tā – jūs mums jūsu ziedojumu dot, mēs jums glabāt nest gaismu. Kungi manāmi apjūk, atvainojas, ja nepareizo valodu uzlikuši. Mēs steidzamies viņus nomierināt, sakot, ka visu sapratām un esam pateicīgas par rūpēm. Tiekam apbalvotas ar Ziemassvētku vecīšu smaidiem. Jauki, ka ir uz pasaules pieaugušo pasaku zemes.
Rītu sākam agri, tūlīt pēc pieciem. Kaut vēl miegaina, sajūtu kārdinošo tostu smaržu – rūķi gatavo brokastis. Katrs tiek aprūpēts, uzmudrināts. Jauki un mīļi.

Un kā balva visam – vīna strūklaka. Nu, saki vēl, ka brīnumi nepastāv. No saujas iedzeru malciņu un noskaloju seju (ja šampanietī var kājas mazgāt, tad ar vīnu seju – pilnīgi noteikti. Nakšņojam Sonsol – mazs, jauks miests un alberģim ir savs kāju baseins. Mī un žē, kājas spiedz no sajūsmas. Varētu teikt – visa diena viena vienīga paradīze. Vakariņojām divu burvīgu kundžu sabiedrībā. Katerinai ar savu spridzinošo trakumu un Annai ar savu mieru, bezgala laipnajām acīm izdodās salauzt mūsu atturības ledu. Smejamies skaļi un skanīgi.

Septītā diena. Jūtams pilnmēness, rīts sākas ar maldīšanos, visi gliemezīši pazuduši, tumšs, bultas neredz. Riņķojam, līdz nolemjam iet pa šoseju, tas vismaz droši. Mums pievienojas bariņš tikpat miegainu un apjukušu gājēju. Sena paruna vēsta, ka par barvedi kļūst tas, kurš visātrāk soļo un kam visskaļākā balss. Mūsu gadījumā tas ir vidēja auguma, stiegrains, sprigans kungs, kurš aktīvi vēzē savas nūjas un skaļi deklarē, ka ceļš viņam zināms. Izkārtojamies zosu gājienā un sekojam kā cāļi vistai. Cita paruna vēsta, ka ne vienmēr tas, kurš skaļi bļauj visu zina. Kungs ceļu ir pazaudējis, bet Laila kartē pamana, ka gājēju takai jāpienāk tuvu klāt ceļam. Tā arī ir, tik jāpārvar ceļa apmales barjera un slīpā nogāze.
Manai kājai tas būtu par daudz sarežģīti, un mēs sadalamies. Izmēģinu gājienu pa šoseju. Ir labi un auto vadītāji jau pieraduši, ka katru dienu nebeidzamā plūsmā, visādi dīvainīši klimst pa ceļu. Arī tā ir sava veida misija – dzīvot Ceļa tuvumā, šķiet vietējie to tā arī uztver, ir atsaucīgi , laipni un galu beigās , ceļotāji dod pietiekami iespaidīgu ieguldījumu valsts budžetā. Ar katru dienu vairāk un vairāk iemīlos Spānijā un tās iedzīvotājos . Agrāk nekad Spānija nav mani uzrunājusi , ir kaut kādi vispār zināmie fakti , personāži, bet tas ir ļoti virspusēji , pat kauns paliek . Tikšu mājās , ķeršos pie vēstures pētīšanas. Bet pagaidām ap mani zili- zaļie vīnogu lauki, zaļās ķirzakas, kalni un labības lauki , kas no kalna izskatās kā raksti mūsu pašu tautas tērpa brunčos . Jā, tā ir mana atzīšanās mīlestībā šai valstij , cilvēkiem , kas savu roku pielikuši , lai taptu šī taku , uztur to , liek zīmes, vadā , baro, steidz palīgā gājējiem. Rīt būs lielo piedzīvojumu diena !

Diena 8

Astotā diena. Esmu palikusi bez brillēm, nakts steigā tās palika alberģī zem spilvena. Tālākie ieraksti iespējami tikai ar draugu draudzīgu līdzdalību, jūtos kā kurmītis, tik lāpstas vietā soma. Šodiena sākās vienos naktī, kad viegli apdullušas rikšojām uz autoostu, lai dotos uz Astorgu. Gājiena laiks ir limitēts, tāpēc izvēlējāmies šādu risinājumu – izlaižam dažus reģionus. Jā, zinu, ka daudzi ceļu turpina nākamajā gadā, bet mūsu lēmums ir šāds. Līdz šim viss norit raiti, valodas barjeru neizjūtu, jā, reizēm jāpieslēdz Google tulkotājs, rokas, žesti, mīmika, bet tas pieder pie lietas. Autoosta atrasta, biļetes nopirktas, medījam pašu busu. Mūsējais ir trešais, gluži kā pasakā par trešo tēva dēlu. Vajag tā sagadīties, ka tieši šonakt miegs beidzot atradis ceļu pie manis, varu gulēt stāvus, ejot, jebkā, tāpēc uzreiz ieritinos sēdeklī un aizmiegu. Pamostos, trīcot no aukstuma, vadītāja tablo vēsta, ka ārā 4 grādi, busā 14, ietinos šallē, galvenais, sasildīt rokas un degunu. Manu sildīšanos pārtrauc šofera – finišs, finišs! Kā samiegojušās, apjukušas pūces bolām acis un cenšamies saprast notiekošo.Nu tādas miegainas, apjukušas tiekam izsēdinātas no busa, tālāk vajagot braukt ar citu, staipām kaklus, berzējam acis, lūkojam saskatīt braucamo. Parādās svarīgs šoferis un, skaļi saucot, žestikulē ar rokām. Neko nesaprotu, paķeru lielo somu uz viena pleca, otrā rokā biļetes, un dancoju apļus ap viņu cerībā, ka pievērsīs uzmanību, nekā. Mani neredz, kaut esmu gandrīz klēpī ierāpusies. Izmisīgi mēģinu atcerēties visus spāņu vārdus, ko esmu iemācījusies no telefona aplikācijas, un skumīgi secinu, ka “la madre”, “el padre” un pat ne “Como te lamas” un “Tengo un gato” (man ir kaķis) nelīdzēs, tāpēc vienkārši nopūšos – cilvēk, mīļais, ir četri no rīta, man ir temperatūra un es gribu gulēt. Visam savs laiks, tiekam ievērotas, bagāža novietota, ietuntuļojamies sēdekļos un vēl trīs stundas ļaujamies miegam. Astorga sagaida ar spirgtumu un vieglu vēju – auksti. Karsta kafijas tase liek asinīm riņķot straujāk un acīm atvērties. Pazīstamā gliemežzīme sagaida jau pie autoostas durvīm. Astorga apbur, eju ar sajūsmā pavērtu muti. Astorgas centrālā katedrāle liek sajūsmā noelsties, un vēl te ir šokolādes muzejs un visādi nieciņi no šokolādes. Ech, ja šis būtu parastais ekskursijas brauciens! Šodien īsā diena, lai varam sakopties pēc negulētās nakts un sagatavoties rītdienas kāpienam. Plānojam 26 km. Ja iepriekš bijām pasakā, tad šodien nokļuvām paradīzē – istabiņā būsim tikai divas, gulēsim īstās gultās ar smaržīgiem baltiem palagiem. Cik maz vajag, lai cilvēks justos laimīgs! Es tāda esmu, neskatoties uz visām veselības problēmām, ļauju visam iet savu gaitu. Turrpinu sajūsmināties par Spānijas senioriem.

Diena 9

Gājiena devītā diena. Agrais rīts, jau pirms sešiem esam uz ceļa. Saasinām visas maņas, iededzam lukturīti un meklējam gliemežzīmes. Pirmie astoņi kilometri paiet raitā solī, ir gana dzestrs, un tas veicina kāju cilāšanu. Brokastis mazā paradīzes dārzā, laipna, maza auguma, tumšmataina feja nolasa mūsu vēlmes. Esmu iemācījusies paprasīt kafiju un sulu spāniski. Pašai prieks un vietējie to novērtē. Kad turpinām ceļu, saule mostas sarkana, sarkana un milzīgi liela. Eju un domāju, līdz sajūtu neredzamu roku: “paiesimies nedaudz kopā” Ak, jā! Sirds apmet kūleni. Šodien pieci gadi, kopš Tu aizgāji. Asa, skaudra sāpe iziet caur ķermeni un paliek tai vietā, kur sirdī palicis tukšums. Paldies Visumam un Tev par skaisto, dziļo un patieso draudzību. Vai gan es toreiz, kad, nokrāvusies ar mapēm, tabulām, ejot uz pieņemšanu pie Tevis, izbīlī nenoturot līdzsvaru un, sperot lielu soli, gandrīz nogāzu Tevi no kājām, atstumjot sveicienam pastiepto roku, varēju zināt, ka paies nedaudz vairāk par gadu un mēs kļūsim par draugiem, par atbalstu un spēka avotu viens otram? Tā mēs šodien gājām – sajūtās, atmiņās, brīžiem ar smaidu, brīžiem ar asaru. Laikam ritot, sāpīgā rēta sadzijusi, atstājot tukšumu. Šodien pirmo reizi sajutu, kā tukšumā sāk krāsas parādīties, gluži kā mežā pēc uguns plosīšanās, zaļie asni atrod sev vietu un lūdz, lai kopj un saudzē tos, ne to melno zemi. Vairs neplosu sevi par neatbildēto zvanu tai rītā, ļauju asniem augt. Ir laiks… Paldies Tev, ka biji, sirdī paliksi vienmēr. Lai Tev tur labi …aiz varavīksnes . Un Visums atkal izspēlē joku, mūsu naktsmītne ir mazā “ciemos pie Drakulas” ciemā, kur starp māju drupām un gruvešiem tiek atjaunots ciems. Cilvēka mūžs ir kā rasas lāse kāpostlapā, uzmirdz kā dimants, kā rīta zvaigzne un izgaist. Atstājot atmiņu pēdas…Šodien noieti 26+ kilometri. P. S. Bija iespēja ieskatīties savām bailēm acīs . Tām ir vanaga skats

Diena 10

Desmitā diena. Juhū – jubilācija! Jau desmit dienas čāpojam No rīta izgājām agri, dīvaina vieta, dīvainas sajūtas. Īsti nesaprotu, kas šeit ir noticis – gruvešu kaudzes, kas vājajā lukturīša gaismā iznirst no miglas plīvuriem, ir gana biedējošas. Laila nosaka – Bāskervilu tīrelis, tādas sajūtas arī ir – Bāskervila krustojumā ar Drakulu. Ir auksts, pat ļoti, un vējains. Tā kā mana vilnas jaka saplīsa, savilku trīs džemperus un ievīkstīju galvu (ausis) lakatā. Śķiet, ka Vēja mātei arī ir viedoklis par šo vietu. Vēl nākamais ciems tāds pabaisāks, kājas aši cilājas, lai tiktu ātrāk prom. Pārejot pāri kalnam, pavisam citas sajūtas, skaists ciemats, garšīga kafija un spārni paši izplešas – ejot atplešu rokas, dziļi ieelpoju kalnu gaisu. Te nav lauku, tikai mazas, zemas priedītes, kadiķi un trekni virši, ai, kā mūsu bites priecātos! Eju un dungoju pie sevis bērnībā dzirdētu dziesmiņu, kas pēkšņi iešāvusies prātā: “Dari gaišu savu stūrīti, dažam, kas pa tumsu klīst, gaismas neliedzi, dari gaišu savu stūrīti…” Vairāk neatceros, bet ar to pietiek. Pēc kāda laika parādās iemīļotie vīnogu lauki, rudens krāso lapas, gluži kā mūsu kļavām. Šonakt nakšņosim gana lielā alberģī, ko uztur vietējā baznīca (vismaz tā es sapratu), un mums tiek tikai dāmām domātā istaba un dušas telpas arī dalītas. Ko vēl laimei vajag! Un ir vēl viena laba ziņa – lielā tulzna uz papēža malas, kas bija izaugusi līdz paipalu olas lielumam, ir pārsprāgusi, nu visai pēdai ir vieta apavos. Mazliet bažīgu dara, vai paspēju noreaģēt uz otra pirksta īdēšanu, izskatās stipri saspiests. Ceļš un viss šis pasākums patīk aizvien vairāk. Zinu, ka pienāks diena, kad kāja beigs niķus un varēšu dejas solī iet. Vienpadsmitā diena. Esam saldi nočučējušas gandrīz līdz septiņiem. Ai, ai, priekšā gandrīz pilni 30 km. Vēlākai iešanai ir savs labums, gaismā var visu redzēt, izdzīvot. Diena solās būt ļoti silta, pirmā pietura ieplānota pēc 15 km. Eju raitā solī, bet ir viens “bet”. Tomēr par vēlu noreaģēju uz pirksta sūtīto signālu, nags būs zaudēts, un tas ir sasodīti sāpīgi. Pirmā pauze sanāk daudz ātrāk, jo sirma kundze pie baznīcas dala končas, ir svētdiena, un dāmu komitejas biedres čakli pilda savu misiju. Spiež zīmodziņu, dala konfektes, smaidus, uzmundrina un novēl laimīgu ceļu, reizēm viņām pievienojas melni kaķi. Klusībā pie sevis noķiķinu – spāņu katoļticīgās baznīcas un melni kaķi. Viss plūst, viss mainās. Zīmodziņi saņemti, kāja apkopta (nav īsti labi) un nu jau krietni lēnākā tempā, pieklibojot, eju uz priekšu. Saulīte pacēlusies virs galvas, dāsni dalās ar savu siltumu, un spāņu lauksaimnieki, gluži kā mūsējie, sarīkojuši talkas dienu – rok kartupeļus, vāc vīnogas. Kas to būtu domājis, nav baznīcā, bet strādā – vēl viens atklājums. Nonākot lejā no kārtējā cēliena, uzmanību piesaista “lavočka”, eju pēc zīmodziņa, kamēr īpašnieks iespiež, pie manis pienāk viņa melnais, tīrasiņu spāņu krancis ar neparasti viedām acīm un noliek pie kājām akmentiņu. Prasu – man jāmet? Suns apstiprinoši raugās man sejā. Labi, metu ar. Labu brīdi tā norotaļājamies, grasos doties projām, suns stāv takai priekšā un lūkojas uz akmentiņu. Šoreiz aizmetu tālu, kad lutausis mani panāk, esmu jau uz lielās takas, kādu brīdi suņuks nāk līdzi un skatās pārmetošām acīm – cilvēk, nu kur tu skrien??? Pēdējie 10 km ir smagi, saulītes siltumā kājas un rokas atkal sapampst un izskatās, ka būs jaunas tulznas. Lai kaut cik sevi uzmundrinātu, atļaujos pacienāties ar lielu vīnogu ķekaru. Garšīgākās, kādas esmu ēdusi. Tā vien gribas palikt tai laukā zem kāda krūma un ēst, cik puncī lien. Kuņģītis sarāvies, lielu skādi nenodarīšu. Apkārtējās ainavas skaistums nedaudz kliedē nespēku un nogurumu. Domāju, kā jutās tie, kuri šo ceļu gāja pirms 500, 1000 gadiem? Kā te izskatījās? Nakšņojam līdz šim senākajā alberģī (manas domas), nav divstāvīgo gultu, ir skaistas, no koka darinātas, kā senatnē, un pati māja arī sena jo sena. Spānija pavisam noteikti ir ieņēmusi vietu manā sirdī, liekot sabīdīties Šveicei, kura līdz šim bija vienīgā sirds valdniece. Rīt priekšā 26 km un cēliens. Kāja, kāja, mana kreisā kāja…

 

Diena 12

Divpadsmitā diena . Visgrūtākā cīņa , kas dzīvē jāizcīna , ir cīņa ar sevi ! Tā varētu nosaukt šodienas ierakstu. Mammīt, man spiež. Mammīt, man auksti. Cik bieži bērnībā esam to teikuši, un cik bieži dzirdēts – pacieties, nemaz tik traki nespiež, tu esi liela meitene/puisis, vari paciesties. Un mazais cilvēks klunkurē lielajam pie sāniem kā lāčuks pie Kristofera Robina rokas. Tā mēs izaugam, paciešoties, pieciešot, dzirdot apkārtējos, nedzirdot sevi. Ceļā ir svarīgi sadzirdēt sevi, prast atšķirt skaļo – esmu piekusis, negribu, man grūti utt., no klusā – parūpējies par mani. Jau otro reizi šajā ceļā nesadzirdēju sevi, negribējās lieku reizi apstāties, līdz prātā noliktajam attālumam tikai 2 km, pacietīšos. Paciešanās alga ir divas jaunas tulznas uz kreisās pēdas (joprojām niķojās kreisā, sievišķības puse), kur rotājas jau divas tulznas, kopā septiņas. Rezultātā pirkstu līnijā visiem pirkstiem nav vietas, divi izbīdīti uz āru, kāja sapampusi tā, ka ar ļoti sakostiem zobiem varu pielikt pie zemes. Variantu nav – šodien nekādas iešanas. Milzu cīņa ar savu Ego! Kā tad tā, Laila ies, bet es braukšu, tad jau neskaitīsies, ka esmu nogājusi. Pusnakti birst asaras par bezspēcību, iekšējais pusaudzis trako. Palīgā nāk iekšējais bērns ar pieaugušo – vai tad, kad gulēji uz operācijas galda, kad pēc visa zaudēšanas vēries vienā punktā, kad pēc kreisās kājas potītes un pēdas salaušanas mēnesi uz kruķiem pa sniegu lēkāji, baidoties bez atbalsta soli spert, varēji iedomāties, ka iesi Ceļu, par kuru bērnībā lasīji?? Nē, pareizi, jo tas bija vakar. Vienīgais cilvēks, ar kuru Tev sevi jāsalīdzina, esi Tu pats. Tu vakar un Tu šodien. 12 dienas ceļā, noieti vairāk nekā 280 km, izturēts karstums, aukstums, kritieni, apmaldīšanās bailes. Dāmīt, Tu vari ar sevi lepoties. Ir jāsadzird un jāprot pateikt STOP. Autobusi pa šo maršrutu neiet, jābrauc ar taksi, robs budžetā, bet ne nāvējoši (paldies manai čata atbalsta komandai, kas uztur mundru garu un dod atbalstu un iedrošinājumu). Tā nu rīta agrumā, miglā un lietū Laila aiziet, bet es palieku gaidīt balto limuzīnu. Šoferis, ieraugot manu klibošanu, pieprasa parādīt kāju (pēdu nerādi, pietiks ar pirkstiem un asiņojošu papēdi), saķer galvu un ar zīmēm rāda – gulēt un nekustēties, cītīgi māju ar galvu, tāds ir plāns, jo no sāpēm zobi mizojās. Braucu un skaļi jūsmoju par kalnu varenību, ielejām, vīnogu laukiem, par lielajām, biežajām mākoņu segām, ech, žēl, nesanāks baudīt klātienē! Šoferis prasa – vai Tev patīk Spānija? Saku, ka esmu iemīlējusies. Viņš rāda uz kāju, atbildu – kājai labi nav, bet “Me bien” un smaidu. Dzīve ir skaista visās tās nokrāsās. Šodien sapratu, ka šai Ceļā mācos teikt STOP sabiedrības un atsevišķu indivīdu viedoklim – kādai man būtu jābūt, ja reiz nodarbojos ar to, ar ko nodarbojos, – vienmēr jābūt smaidīgai, asprātīgai, veiksmes un vieduma iemiesojumam. Ir grūti pateikt NĒ tiem, kurus mīli, par kuriem esi atbildīgs un čakli nes atbildības rūpju nastiņu, un pienāk brīdis, kad visa būtība sāk protestēt, cīnās prāts ar ķermeni, emocijas ar dvēseli un cilvēku rauj gabalos. Bet apkārtējie gaida… dod, Tu vari, Tev ir… Tā veidojas varošās, skaistās, stila, priekšzīmīgās mātes ikona. Āreče, pārāk daudz to uzpūsto ikonu, kur smaidīga ārpuse, bet iekšā vraks. Varbūt tā ir tā mūsu nelaime, ka, lai gan paši raugāmies brīvībā, īsti nepieņemam tos, kuri tur nokļuvuši?!
P.S. Praktiskais padoms tiem, kuri noskaņoti iet Ceļu! Vismaz trīs, labāk četri plāno, speciālo zeķu pāri. Man ir trīs – divas plānas, vienas biezākas, tās biezās mani iegāza – karstumā, kalnos kājas sapampušas, pirkstu starpas ātri saberž. Un slavenos īpašos tulznu plāksterus nevajadzētu likt jau uz esošās tulznas, tā bija vēl viena mana kļūda. Nu ko! Ķeros pie kļūdu seku novēršanas, skatīšos pa logu uz kalniem un gaidīšu savu brašo kolēģi!

Diena 14

Čertpadsmitā gājiena diena . ,, Es varu staigāt ,, Pēc vakardienas lietiem, aukstuma un vispār – pē, šodiena ir īsta debesmanna. Ir skaidrs, ka biezajos apavos kājas neieaut, nācās iegādāties sandales, zole gan paplāna, pēdas jutīs katru akmentiņu, bet pirksti būs brīvībā un lielais caurums uz papēža arī. Tuvojas 100 km atzīme un soļotāju paliek aizvien vairāk, jo oficiālu sertifikātu par noieto ceļu dod jau no noietiem pēdējiem 100 km. Jā, ir daudz smuki sapucētu, trokšņainu ļautiņu, kuriem 5 dienas ceļā ir tāds feins tusiņš. Forši, atsvaidzina ilggājēju sejas.

Mežonīgais un zaļi zilo vīnogu lauku apvidus aiz muguras, esmu iegājusi Spānijas piensaimniecības daļā ar tai raksturīgajām smaržām, lasi – smakām, un govju pļeku rotājumiem. Ceļi tā pierotāti, ka kļūstu par balerīnu un griežu pirueti aiz piruetes. Šodienas lielais secinājums – Spānijā PVD vai nu neeksistē, vai klusi sēž pilsētā un uz laukiem nelien. Par skatiem, ko redzēju, mūsu lauksaimniekus apmīļotu i no priekšas, i no pakaļpuses, i caur ausīm un visām pārējām vietām. Nezinu Spānijas likumus, atbalsta programmas uzņēmējiem, bet viens ir skaidrs – te neviens nenovēro wc papīra pirkšanu un uzņēmējiem strādāt netraucē. Tā kā apkārt masu kapi nav redzami, tad droši var teikt – piligrimi un pārējie tūristi izdzīvojuši, tiesa, pa kādam piligrimam atbirst, bet tas ir pavisam citu iemeslu dēļ. Ceļš šodien ar stāviem kāpieniem augšup un tikpat stāviem – lejup. Vēl neesmu pieradusi pie sandalēm, tāpēc pa ceļu pārvietojos kā “mamochka gusinja”. Pēkšņi aiz muguras atskan – Hello, where are you from, I have an aplle,you want? Atbildu, ka man ir konfekte, un izvelku “Bārbelīti”. Interesanti, kā tas būtu, ja pēkšņi kādam uz Brīvības ielas uzsauktu – hei, no kurienes tu? Ā, no Bauskas! Skaista pilsēta, man ir konča, paiesimies kopā? Varbūt jāsarīko tāda akcija? Ieva Brante ,Tu noteikti varētu. Bet tikmēr Santjago ceļā ciems nomaina ciemu un kādas mājas pagalmā uzklāts galds ar našķiem, vīna pudelēm, aukstumkastē ūdens un sulas: “nāc, ceļiniek, piestāj, paņem, ko vēlies, un atstāj, cik vari. Tas, ko tu šodien atstāsi, palīdzēs tiem, kuri šo ceļu ies rīt. Ja tev naudas nav, paņem, kas tev nepieciešams, stiprinies, lai vari veikt savu ceļu…” . Paņemu maizīti , vīna glāzi , atstāju ziedojumu , paklanos vietai un turpinu ceļu.Tādas vietas redzēju vairākas. Pie kādas mājas sirma kundze ar samezglotiem pirkstiem pārdod ābolus un pašas dārzā lasītas avenes, piestāju, paņemu, un viņa uz atvadām noglāsta manu vaigu…Kā dzirkstelīte sirdī, gluži kā mana Amīte, sāpe, kas vēl nav līdz galam izsāpēta. Visam ir vajadzīgs laiks, jau sen vairs sevi nesteidzinu. Šodien ejam kopā ar Amīti, un es atkal esmu mazā meitene, kurai nav lielākas laimes kā ierausties viņai klēpī un izlūgties pasaku. Viņai priekš manis ir laiks – gan pasaku palasīt, gan apskatīt kārtējo noķerto vardi. Un lielākā laime, kad var tikt līdzi uz frizētavu, tad man rulli priekšā uztaisa un nolako mazā pirkstiņa nagu. Un blēņas arī es strādāju – man patika papīra tūtas spridzināt un nolikt atpakaļ, pati aiz virtuves stūra noslēpos un gaidīju – ieraudzīs, neieraudzīs. Braša, stalta, sirdsmīļa, tāda viņa paliek manā sirdī. Nu, re. Kaut kā visi mani mīļie piesakās paieties ar mani, tā tie 28+ šodien gāzelīgi nočāpoti un garšīgās piligrimu vakariņas godam nopelnītas! Rīt iešu lēnāk un mazāk, laika pietiek. Pēdējās dienas baudīšu ik soli.

Diena 15

Piecpadsmitā diena. Vai tiešām jau piecpadsmit dienas eju? Jūtos ārpus laika un telpas. Nakšņoju brīnišķīgā alberģī, tikai viens bet – mana vieta divstāvu gultas otrajā stāvā. Un šīs gultas radītājam bijusi apskaužama humora izjūta, nepietiek, ka gulta ir gana šaura, tai nav nevienas maliņas sānos. Man nav līdzsvara izjūtas, guļu nemierīgi, izredzes nakts vidū ar milzu blīkšķi un skaļu bļāvienu atrasties uz grīdas ir visai reālas. Pēc sātīgajām vakariņām uzsvempjos savā ērgļa ligzdā, apguļos un miegs paziņo, ka šādi apstākļi kaitē viņa veselībai un pazūd. Pielabināšanai uzlieku mantras, ar vienu roku iekrampējos matracī un mēģinu aizmigt. Tā kā gulta, pilnai laimei, ir pie wc durvīm (tās ir tikai 2 uz 34 cilvēkiem), ar vīnu un alu stiprinājušies onkuļi un tantes cītīgi līdz pat diviem virina tās. Alberģa burvība. Divos ir skaidrs, ka nekādas gulēšanas nebūs, mēģinu nokāpšanas manevru, īsti labi nesanāk, sēžu, kājas pār gultas malu pārkarinājusi, un gaidu, kad nāks kāds durvju virinātājs, lūgšu, lai palīdz nokāpt, bet, kā par spīti, neviens nenāk, visi guļ. Nu neko, piepūšu vaigus un kāpju, gulta nolīgojas, bet manevrs izdodas. Paņemu spilvenu, guļammaisu un dodos uz priekštelpu, tur tāds jauks dīvāniņš. Ieritinos, svaigs gaiss, nav ne krākšanas, ne citu skaņu, un uzdāvinu sev nepilnas trīs stundas veselīga miega. Rīts pienāk daudz par ātru, atkal miega bads. Līņā, auksts. Apkopju savus rūpju bērnus – pēdas, ietuntuļojos lakatā un jakā, Ceļš gaida. Pirmais adaptācijas kilometrs grūts, pēdas un potītes katra dzied savu dziesmu, drebulis krata. Tad aiz mākoņa maliņas parādās saule un prāts top možāks. Arī Spānijā atnācis rudens, rīta klusumā var dzirdēt, kā krīt kastaņi un zīles, brīžiem nolīst kā īsts lietus. Eju, klusībā dziedu dziesmiņas un skaitu pateicības cilvēkiem, kuru dzīves ceļš mijies ar manu. Manu iekšējo murmuļošanu pārtrauc skaļš: “Hei, konfekšu meitene, Buen camino!” Tas jau runātīgais kanādietis, arī šoreiz man izdodās izšmaukt no pļāpāšanas.
Mazā ciemata kapella atvērta, eju iekšā, atbildīgais vīrs akls, man jāuzliek viņa roka uz zīmolam paredzētās vietas un viņš sparīgi nospiež. Buen camino, moži atsauc. Tāds dīvains ceļš šodien, eju kā zem kupola – ozoli slaidi gari, apauguši ar vīteņiem, veido kilometriem garu savdabīgu aleju, kurai cauri izspraukušies saules stari spēlē gaismas un ēnu spēles. Klusums, esmu vienīgā, kas traucē sīļu sacensību par ozolzīlēm, to ir tik daudz, ka ceļš sāk izskatīties pēc pumpaina paklāja. Kad iznāku no alejas, saule spoži spīd sejā, pat acis jāpiever. Mani apsteidz jauns pāris, spriežot pēc abu mirdzošajām acīm un gredzeniem pirkstā, šis ir viņu kāzu ceļojums. Ik pa brīdim meitene pieglaužas puiša plecam, viņš noskūpsta viņas roku. Nu, ko! Lai ilgi un laimīgi. Pārim, kas noiet visu ceļu, izdzīvojot visas emociju gammas, ko tas piedāvā, ir izredzes kopā mazbērnus auklēt. Ceļš parāda visu tavu iekšējo būtību, arī tās šķautnes, ko tik labprāt gribētos noslēpt. Nakšņoju mazmazītiņā ciemā, kur tik dažas mājas, bet ciemam ar nosaukumu “Casanova” nevar paiet garām Vakarā, atpūtas hallē ielīdusi, klusi darbojos ar savām pēdām, kurām tulznas aug kā sēnes pēc lietus, nu jau 9 uz kreisās kājas, 4 uz labās. Manā priekšā kā no zemes iznirst īsts milzis, ļoti sliktā angļu valodā prasa: “Kāpēc tu sēdi šeit?” Atbildu, ka tur augšā pārāk daudz cilvēku, gribu klusumu. Pieklājības pēc apjautājos, kāpēc viņš neiet augšā, puisis pērkondimdošā balsī atbild, ka alberģos visas gultas viņam par īsu un šauru. Kā es viņu saprotu. Saku, ka tūlīt pabeigšu un viņš varēs ieņemt telpu. Tai momentā viņa ērgļa skatiens pievēršas manām pēdām, žestikulēdams, jaucot franču, spāņu un angļu vārdus, pieprasa atrādīt abas pēdas un visu medikamentu klāstu. Sazin, kāpēc paklausu un uzlieku apskatei visu savu arsenālu. Nepaspēju pat iepīkstēties, kad viņš satver pēdu un piespiež tai vietā, kur uz knapi sadzijušā pušuma daiļojas jaunā tulzna, izsprāgst Asara un pār lūpām sirēnas cienīga gaudojošana “Vai, vai, cik jūtīga!” Mans mērs ir pilns, veltu viņam visu emociju kokteiļa nokrāsu skatienu un nošņācu skaidrā latviešu valodā: “Škic, rokas nost, āpsi!” Man ir skaidrs , ja vēl liks rokas klāt , speršu un kodīšu. ,,Ollallā, kas par raksturu!” atsmej milzis un sniedz man smēres, saites un vēl kādu nepazīstamu mīkstu materiālu. Ir mežonīga vēlme aizsūtīt viņu tālu un ilgi, bet ja nu zāles palīdz?! Paklausot norādījumiem, apsmērēju visas sāpju vietas. Mīkstais materiāls domāts rītdien ielikšanai zeķē, zem traumētajiem pirkstiem, kā ārstējošs amortizācijas spilvens. Klusi stenot, uzvelkos augšā, ieritinos gultiņā un mēģinu abstrahēties no ļoti skaļās vācu ģimenītes, kur ciltstēvam ir viedoklis par visu un visiem. Pēc pāris minūtēm manas pēdas sāk dedzināt, it kā būtu kvēlojošās oglēs iekāpusi. Pie visa vainīgs milzis, un es sāpēs locīdamās pieminu viņu visos locījumos, veidos un tēlos. Kā caur miglu atceros, ka kaut ko stāstīja par 5% un brrr… par paciešanos. Nu neko, ņemu dubulto pretsāpju zāļu devu un mēģinu aizmigt. No rīta pēdas ir ar mani, uztūkums samazinājies, palocīt varu. Paldies Tev, milzi, ņemu savus locījumus atpakaļ.

Diena 16

Sešpadsmitā diena. Izeju līdz ar gaismiņu, un mana steiga maksā dārgi – dvielis paliek alberģī (bet to es konstatēšu tikai vakarā). Skaists rudens rīts, klusi krīt lapas, zīles, vēl nedzird skaļos sīļus. Ceļš pieder man vienai, un es to izmantoju, pusbalsī dziedot Gajatry mantru. Šorīt gribas dziedāt, uzlieku ugunsrituāla dziedājuma ierakstu un dziedu līdzi. Brīnišķīgs dienas sākums. Pa šīm dienām man ir radusies sava teorija par to, kas tad ir tas krusts, ko nesam. Tas nav nekas cits kā mūsu pašu dzīves kompass: ziemeļi, dienvidi – prāts un emocijas, rietumi, austrumi – ķermenis un dvēsele. Pa vidu cilvēks pats, kā griezīsi, tā būs. Un, kamēr es tā prātuļoju, esmu ienākusi kārtējā mazciemā, raušos augšā pa augstajām baznīcas akmens kāpnēm. Baznīca sena, ar īpatnēju auru, sajūta, ka kāds ar rentgena aci tevi skenē. Baznīciņā gleznas aizstājuši zīmējumi ar zīmuli un ogli. Īpatnēji un skaisti attēlots krusta ceļš, atkal jau tā pati vecā tēma, kad paši ļaujam sevi krustā sist? Kad nedzīvojam savas dzīves, bet neveikli, mīļā miera labad, īstenojam kāda cita ieceres. Kā ir tad, kad bailēs palikt vienam/vienai, savu ES ieslēdzam dzelzs lādē, atslēgu izmetam un aizmirstam, ka “man patīk dejot”, “mani sapņi” tiek aizstāti ar “mēs domājam”, “mums patīk”, “mūsu apakšbikses”?! Cik bieži jauši vai nejauši nokļūstam Jūdas lomā, kad pagriežam muguru kādam no draugiem, kolēģiem, jo savs krekls tuvāks, mierinot sevi: “Kamēr mani tas neskar, tikmēr tas uz mani neattiecās.” Atceros savu pēdējo dalību LBLA (Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācija) pilnsapulcē, kur, protestējot pret vadības nevēlēšanos iedziļināties pārstrādātāju problēmās, vairāki ražotāji paziņojām par savu izstāšanos, daži, kas aiz muguras skaļi skandināja “jā, tā vajag, mēs ar jums”, klusu sēdēja zālē, acis nodūruši. Man bija svarīgs tikai viens acu pāris, bet tas ar savu skatienu bija piekalts zemei: “Nu tu taču saproti, man bizness…” Nē, nesaprotu un nekad neesmu sapratusi. Ja nav drosmes pastāvēt par sevi, tad sēdi savā alā un neņerksti. Jūtu, kā atmiņas vaigos iedzen sārtumu, asinis uzbango. Izejot no ciema, atkal esmu viena, piekļaujos pie koka un kliedzu, nāk ārā gadiem iekšā turētās sajūtas par bezspēcību nodevības priekšā, kas paņēma cilvēku dzīvības, mājas, tai skaitā arī manu, pašas rokām celto. Sēžu pie koka saknēm un ļauju visam plūst projām… pīšļi pie pīšļiem, gaisma pie gaismas. Par naktsmītni izraugos alberģi kalna galā ar kāju baseinu. Sēžu, kaifoju, līdz atskan kluss “Hello!” Tā ir Olīvija, jauka jauniete no Kalifornijas, ar kuru jau vairākas dienas pamīšus apdzenam viena otru, pārmijam kādu vārdu. Viņa izskatās pārgurusi un skumju pelēka, sākam sarunāties. Tradicionālais jautājums: “Kāpēc tu ej?” Atbildu, ka nezinu, vienkārši Ceļš atsūtīja ielūgumu. “Kā – ielūgumu? Sms, e-pastā?” “Nē, sapnī, kad biju Izraēlā.” Olīvija ir pārsteigta – arī tā notiek? Skatos, ka ar grūtībām liek soļus, saku, lai parāda pēdas, tās ir pamatīgi atspiestas, izmasēju, ieziežu ar krēmu. Jaunietes sejā rotājas smaidīga kaķa apmierinātības izteiksme. Tiekam arī līdz sprandai, brīdinu, ka būs nepatīkami, ka dziļi jāelpo. Olīvija ar apmulsumu skatās man acīs un prasa: “Kas tas bija?” Un asaru straumes sāk plūst pār viņas sejiņu. Viņa pieplok man pie pleca un raud, caur asarām stāstot par ģimeni, par to cik vientuļa, noslēgta jūtas. Par to, kā bija gaidījusi, ka šai ceļā notiks brīnums un viņa mainīsies, par to, cik nogurusi. Ļauju viņai runāt, ar salveti noslauku asaras. Šai ceļā raud visi, te nav nekādas mistikas, vienkārši, kad ej pāri savām spēka robežām, prāts atkāpjas un visi bloki plaukšķēdami sprāgst vaļā. Ejot neviens nav pasargāts no tulznām, fiziskām un emocionālām sāpēm, noguruma, svarīgi ieraudzīt to, kas ir tālāk. Vēl ilgi runājām par dzīvi, cilvēkiem, par savas vietas atrašanu. Beigās saku: “Rīt pamodīsies, ieklausies sevī, ja tava iekšējā balss saka, ka ceļš jābeidz, dari tā. Sēdies busā un nobrauc atlikušos 40 kilometrus. Tas ir tavs ceļš, un tikai tu izlem, ko, kā, kad darīt. Kamēr šo rakstu, Olīvija blakus gultā saldi guļ. Tāds nu ir šis Ceļš.

Te nu tas ir ! Acīm redzamais , neticamais 18 dienās 450 km !

Diena 17

Septiņpadsmitā diena! Nu, kāpēc cilvēkiem patīk gulēt piesmakušās telpās? Neparko nav gatavi gulēt pat pie pusatvērta loga. Vai visiem tā, vai tikai mana karma – alberģu sadzīve? Kā nosmējās Linda, mana Venēra Lauvā guļ komā. Kalnu rīta dzestrums ātri tiek galā ar skābekļa badu manā organismā, elpoju ar pilnu krūti. Miglas plīvuri šorīt īpaši dāsni, tie ir tik biezi, ka ar pirkstu var bakstīt. Ceļš vairāk caur pilsētām, tāpēc pirmie 6 km paiet nemanot. Migla lēnām izklīst un sāk smidzināt lietus, un noskaņojums pieņem līdzīgu nokrāsu. Auksti, paslēpju pirkstus piedurknēs. Paveros apkārt – ne es viena tāda. Vai tik kāds ļaundaris pa nakti nav izsūknējis kopējo enerģiju? 😉 Tālākie 18 km ir grūti, lietus mijas ar īsiem, karstiem saules brīžiem, vīnogu, kazeņu nav, kājas svina pilnas, bet iekšā smaids ir. Šis laikam ir tas slavenais ceļa posms bez norādēm – nav ne pilsētu/ciemu nosaukumu, ne kilometru norāžu, pa skopai gliemežzīmei un dzeltenai bultai. Bieži ņemu pauzes, vienkārši miegu ciet. Pienāk kundze gados un prasa: “Tu arī miedz, nav spēka?” Piekrītoši māju ar galvu. Viņa sniedz man kaut ko spīdīgā papīrā. “Dzer, es jau divus izdzēru. Palīdzēs!” Atplēšu papīru, vjē, kaut ko tik pretīgi saldi salkanu nekad nebiju ēdusi! Ārā spļaut neērti, kundze smaida un atzinīgi māj ar galvu. Pasmaidu pretī, patencinu un steberēju tālāk. Kādā brīdī es panāku un mani panāk siestu ieturējušās kompānijas. Ar īstu tīrasiņu latvietes prieku konstatēju, ka brašie džeki nav labāki par mani. Tā mēs tādā zosu gājienā, gāzelēdamies velkamies. Vienubrīd iedomājos, mums vēl alus kausus rokās un varētu raut vaļā “Hei, melnā pantera, baigi lunkanā…” Būtu ļoti atbilstoši. Alberģi esmu izraudzījusies 21 km pirms Santjago. Kļūda, vajadzēja palikt Sant Irenā, ciems nost no takas, no rīta lieks pusotrs kilometrs, bet nekad jau viss nav pilnīgi melns. Man tiek īsta gulta ar baltiem, smaržīgiem palagiem. Laižoties miegā, beidzot pati sev uzdodu jautājumu, ko man prasa visi mājās palikušie un apkārt esošie: “Iveta, nu kāpēc tu ej??? Atbildes nav…” Ceļš atsūtīja ielūgumu…

Diena 18

Astoņpadsmitā diena. Brīnumi notiek! Mans dvielis atgriezās pie manis ! Rīts alberģī sākas neparasti agri, jau piecos viss rīb un dārd. Neko, ceļos krāmēju somu un aiziet. Pirmais posms 15+1,5 km, nepatīk garie gabali, labāk 3 reizes pa pieci. Ārā melna nakts, un, kur esmu ielikusi savu lukturīti, to tik viņš pats zina. Kamēr cauri pilsētai un rūpnieciskajai daļai, viss ok. Tad ceļš iegriežas mežā. Hm, pakasu pakausi, nočāpstinos, priekšā kaut kas uzmirguļo, un aulekšiem uz gaismiņas pusi. Pa priekšu iet divas spānietes, abām mazi lukturīši, bet viņas nu nekādi neprot tumsā zīmes atrast. Hā, es jau esmu kļuvusi par lietpratēju, apvienojam spēkus – viņu gaisma, mans ņuhs, čujs un poņa. Tumsā ar galotnēm savijušies ozoli pavisam dīvaini izskatās, un vēl kāds putns iebrēcas. Spānietes ik pa brīdim: “Ai, ai, ai…” Bet es eju un apsmadzeņoju sapnī atnākušo atbildi. Mēs sastāvam no daudzām šķautnēm, ir iekšējais bērns, pusaudzis, pieaugušais, un ir slavenā četrotne – prāts, emocijas, ķermenis un dvēsele. Lai sekmīgi veidotos attiecības pašam ar sevi un apkārtējiem, lai cilvēks veiksmīgi pašrealizētos, četrotnei jābūt vienotai. Jau vairākas naktis redzu sapņos fragmentus no tiem laikiem, notikumiem, kad manējā sāka brukt. Kad emocionālo triecienu paliek par daudz (par emocionālo pusi atbild iekšējais bērns), tiek veidotas tādas kā kabatas, kur šī info paliek, cilvēki mēdz teikt – es vairs neko nejūtu, mani tas neuztrauc, bet patiesībā veidojas dziļi bloki. Un katru nakti prāts pieklauvē pie emocijām: tuk, tuk, vai šo, šo un šo varam atlaist? Visbiežāk emocijas atbild – nē!! Viss vienkārši, saglabājot sāpīgo pieredzi, tās cenšas sevi pasargāt no jauniem satricinājumiem . Kādā brīdī, kad man visa bija par daudz, vadību pārņēma prāts, ķermenim nekas cits neatlika kā izpildīt. Emocijas atkāpās, dvēseles daļa ielīda sazin kur. Kopā visi bija, tikai strādājot, darbs, ko daru ikdienā, tiekoties ar jums, kļuva par visu manu pasauli, strādājot, lai vai cik garas dienas bija, neizjutu nogurumu, bija smaids un laimes sajūta. Kādā momentā sāku saprast, ka kaut kas jādara, lai četrus spītniekus savestu mājās. Tā tika Izraēla, sens bērnības sapnis. Nekā! Gāju caur Jeruzalemi un pati sev vaicāju – ko es varu darīt savā labā? Un atnāca atbilde – Santjago! Te nu es esmu, un izskatās, ka četrinieks viens otru redz. Lai vai kā, bet ne uz brīdi nav apdzisusi smaida uguntiņa un tik daudz dziedājusi sen neesmu. Pēdējie kilometri paiet pa lielo priekšpilsētas apkaimi, kuras galvenā rota – milzīgs alberģis ar 400 vietām. Tagad tas ir tukšs, lielā sezona beigusies, bet varu tikai iedomāties, kas te notiek vasarā! Pilsēta sākās nemanāmi, tikpat nemanāmi izšķīst gājēju rindas, pretimnākošie vairs nesauc “Buen camino”, un tu ar savu mugursomu vairs neesi piederīgs apkārtnei. Līdz katedrālei labs gabals ejams, mans alberģis ir vēl gabalu aiz tās, 18 dienās krātais nogurums dara savu, pilnīgs apjukums, stāvu ar karti rokā un neko nesaprotu, staigāju no viena policista līdz otram, un tā visu ceļu līdz alberģim. Pieejot pie durvīm, man sākas neapturama smieklu lēkme – tikai es varu izraudzīties alberģi ar raganas simbolu. Talantu neapslēpsi! Duša, kola (jā, pēdējās dienās dzeru šo lipekli), un esmu gatava ieņemt katedrāli ar visu Jēkabu. Tā ir milzīga, vienlīdz koša un vienkārša. Man tika viss – i mises daļa, i pieskaršanās Sv. Jēkaba statujai, kuras priekšā vadīja dievkalpojumu. Pie statujas pazūd laiks, iekrīti tādā kā laika bedrē un galvā tikai pats svarīgākais – lūgums par bērniem, veselību un to vienu, īpašo vēlmi. Nodevu arī tos lūgumus, ko draugi lūdza. Ejot lejā pa pakāpieniem, zaudēju līdzsvaru (visu dienu nebija ēsts), atbalstījos pret režģiem… un tie ar troksni atvērās, pēdējā brīdī pieķēros pie margām, novēršot iespēju ar blīkšķi nogāzties abiem svētajiem tēviem aiz muguras simtiem acu pāru priekšā. Pirms došanās vakariņās, mazs mirklis īpašā baznīcas vietā, kur groziņā tiek liktas vēlmes, likt neliku, bet vārdos pateicu – to, kas bija atsūtīts. Klusa, mierīga laimes sajūta. Izskatās, ka esmu sevi kopā savākusi. Ko darīšu tālāk? To pašu, ko līdz šim – ar prieku tikšos ar jums konsultācijās, risinot piņķerīgos dzīves jautājumus, vadīšu ”dzimtas”, ”attiecību”, “spoguļotāju”, “mērķu” grupas. Būs daži jaunumi. Un soli pa solim iešu uz iečukstēto vēlmi. Ja ar tulznainām kājām, bez rūdījuma varēju šo izdarīt, tad savu dzīves sapni piepildīt – špička !

Nobeidzot Comino sāgu! Jau pāris dienas esmu mājās un rudens Navaratrī (saulgriežu svētki) ir lielisks turpinājums Ceļam. Ir iespēja pateikties par piedzīvoto, iegūto. Neskatoties ne uz ko, šīs bija viens no skaistākajiem ceļojumiem, brīnumainākajiem piedzīvojumiem manā mūžā. Gribu kliedēt dažus mītus, kas, spriežot pēc saņemtajām vēstulēm, komentāriem, varētu būt radušies.

Pirmkārt: Manam Ceļam nebija nekāda sakara ar Golgātas, ciešanu vai mocību ceļu. Jā, tas bija izaicinājums manam netrenētajam ķermenim, bet es tiku ar to galā. Nevienā brīdī pat neiešāvās doma, ka eju kādu mocību vai ciešanu ceļu. Smaids bija vienmēr un ir joprojām. Domāju, ka šāds vai līdzīgs apraksts būtu katram, kas darītu kaut ko ārpus sava ierastā ritma, neierastos apstākļos.

Otrkārt: Lai kā gribētos, neviens ar garīguma ķieģeli aiz krūma vai akmeņu krāvuma nestāvēja un ne pa galvu, ne kādu citu vietu neieblieza, Ceļš atklāsmes nedod. Sajūtas/atbildes sev dod pats gājējs, ja ir pratis uzdot sev pareizos jautājumus. Jau piecus gadus ļoti nopietni darbojos ar saviem “tarakāniem”, mācot dziedāt manis izsniegto dziesmu grāmatu, caur “Spoguļošanas”, “Helingera sistēmfenomenoloģijas” metodēm sāpīgās sajūtas, zaudējumi ir atstrādāti, izprasti. Bija vajadzīgs laiks, lai viss saliktos pa plauktiņiem un atbrīvotos telpa jauniem piedzīvojumiem, pieredzēm, sajūtām. Savam Comino biju vairāk kā gatava, jau pāris mēnešus sev skaitīju: “Mirkli vēl pacieties, tūlīt, tūlīt varēsi dot uguņus”. Man izdevās pabūt kopā ar visiem tik svarīgajiem dzīves cilvēkiem, sakārtot nesakārtotās lietas, pateikt nepateikto, atvadīties…

Treškārt. Šī bija mana dienasgrāmata, mana pieredze, ko savu tarakānu dzenāšanas nolūkā, atļāvos izlikt publiskai apskatei. Daļēji tādēļ, lai dotu apstiprinājumu sev, ka viss, ko tu patiešām vēlies, šai dzīvē ir iespējams, daļēji, lai parādītu kādam, kam pašlaik ir grūti, ka var izrāpties pat no vistumšākās dziļākās bedres, ka dzīve var būt aizraujoša, interesanta un krāsaina arī pēc lieliem zaudējumiem, ka uz pasaules ir daudz, ļoti daudz labu cilvēku, kuri gatavi nākt palīgā, ja vien tam ļaujies, ja atver acis un pacel savu skatienu pāri “mani neviens nemīl”, “es nevienam neticu”, “man neviens nevar palīdzēt”, “tikai ar mani tā notiek”. Katram pašam ir izvēle -celties vai palikt šajās sajūtās, jo tā ir droši, un turpināt celt ap sevi skumju, neticības, nolemtības mūri. Neviens astrologs, tarologs un cits “logs” jūsu vietā pirmo soli nespers. Jā, var palīdzēt atrast virzienu ar ko sākt, bet izvēle paša ziņā.

Mans Camino posms noiets, bet ceļš turpinās. Prieks un pateicība, ja kādam kādi procesi iekustējās, ja izdevās radīt drošības spilvenu pārmaiņām.
Paldies, ka bijāt ar mani, paldies manai čata atbalsta grupai, paldies visiem, kas palīdzēja nokomplektēt ekipējumu, bez jums es to nepaveiktu. Un tagad, esot mājās, turpinot smaidīt un droši sakot, ka nevienu Ceļa mirkli nemainītu un neatdotu, varu uzrakstīt pirmo dienu, Dienu, kas bija ārpus visām saprašanas robežām, kura arī tad noteica Ceļa toni un raksturu.

Camino 1

Gājiena pirmā diena ,jeb uzvara pār savu čīkstuli.
Pirmais rīts neierastos apstākļos, priecīgs satraukums mijās ar nedrošību. Pirmo soli no alberģa speram tai brīdī, kad baznīcas tornī pulkstenis sit septīto rīta stundu. Rīta rēgainajā gaismā, mazā viduslaiku pilsētiņa izskatās vēl brīnumaināk kā vakar vakarā, mūsu soļi uz pilsētas bruģa atbalsojās tālu un savijas kopā ar citu gājēju soļiem. Viss jauns, viss pirmo reizi, mēģinu sarast ar mugursomu, kura nekādi negrib ieņemt pareizo vietu, sajūta, ka kāds rūķelis sēž man uz pleciem un visiem spēkiem stumj somu nost. Viegli iesmaidu – pieradīšu! Ja jau lāci var iemācīt ar riteni braukt, iemācīšos nest mugursomu. Pretī nāk pašapzinīgs minkāns un ar acu skatu pieprasa ceļa nodevu,kaķi pabarot-svēta lieta,noceļu somu ,izņemu pīrādziņu un mincis ar guvumu zobos,pazūd tuvējā pagalmā. Mums paveicās, solītā negaisa un vēja brāzmu nav, smidzina smalks lietutiņš un ceļu slāņiem sedz biezas, biezas miglas segas, ieejot tajās, vairs neredz neko. Kaut kur tālumā dzirdamas ceļinieku balsis, govju un aitu zvaniņi, kas veido savdabīgu ceļa mūziku, kas pavadīs mani tuvākās 18 dienas, bet tai brīdī nav rītdienas, nav vakardienas, rit tikai tagadnes mirklis. Pēc pirmās stundas skaidrs, ka mans temps ir daudz lēnāks nekā Lailai un mēs novienojamies ļaut katrai baudīt savu ceļu un tikties kādā pauzes vietā. Eju un priecājos par skatiem, kalniem, pļavām, par mazajām, attālajām mājiņām un to īpašo smaržu, kas raksturīga rudenīgajiem kalniem. Šodienas plāns 27 km, no tiem 23 km cēliens 1500 m augstumā, to pat tā īsti aptvert nevar. Eju un katru jauno cēlienu sagaidu ar apbrīnas un pietātes nopūtu. Kaut kur iekšējais, “neticīgais”, ieraugot tālu priekšā esošo Lailas mugursomu, nodreb – vai tas maz ir iespējams? Lieku soli aiz soļa un tas, kas pirms mirkļa šķita neizdarāms, jau ir aiz muguras, prieks pašai par sevi, eju un plati smaidu, ik pa brīdim kāds vientuļais gājējs palūdz nofotografēt, ar prieku to daru, novēlu laimīgu ceļu un kāpju tālāk. Smidzina, uzvelku ūdensnecaurlaidīgo jauku un tā ir mana pirmā kļūda, jo no iekšpuses svīstu un drēbes izmirkst daudz vairāk, kā to izdarītu smalkais lietutiņš, pluss tā ir papildus slodze sirdij, un jau pēc pāris kilometriem jūtu. kā galvā dun un paliek aizvien grūtāk elpot. Ar Lailu satiekamies mazā ceļmalas krodziņā uz pirmo ceļa kafiju, apmaināmies smaidiem un pirmajiem iespaidiem. Esmu viņai tik pateicīga, ka spējam dot brīvību viena otrai. Brīdi pasēžam un sarunājam tikties nākošajā atpūtas vietā. Ar katru nākamo soli, ķermenis aizvien vairāk sāk izjust slodzi, tāda sajūta, ka viss organisms nostājās testa režīmā, kādā brīdī iesāpās nieres, līdz tādam skaudrumam, ka jāapstājas, joprojām grūti ievilkt pilnu dziļu elpu, tā apstājas kaut kur pusceļā, radot smaguma sajūtu krūtīs. Apstājos, iztaisnojos un elpoju, elpoju, izvicinu rokas, tās sāk pampt un pirksti līdzinās kārtīgām sardelēm, bet nav laika par to domāt, iekšā pamodusies kāda balss, kas nav gadiem dzirdēta, mostas prieks. Pievari nākamo cēlienu un pie kājām mežainās ielejas, ganības, pa kreisi, pa labi kalni, miglas plīvuros tīti un parādās pirmie ērgļi. Kas par varenumu. Novelku lietus jaku, jo no iekšas jau tek straumītes un esmu viscaur slapja. Jūtu, ka manī iekšā sāk degt “lampiņas”. Prāts vairs nespēj izsekot visam līdz un pakāpeniski zaudē vienu kontroles objektu aiz otra, ieraugot kārtējo cēlienu (zigzagotais serpentīns, līdzīgs kā Santorinī, pa kuru autobusi no krastmalas brauc augšā kalnos), prāts paziņo, ka tajā uzkāpt ir neiespējami, ka normāli būtu griezties atpakaļ un doties uz viesnīcu, bet mana pārliecība, ja reiz pievārēju pirmos cēlienus, tikšu galā ar šo, aug augumā un nepārstājot jūsmot par apkārt notiekošo, kāpju. Sirds sitas, asinis šalc, sviedri tek, kādā brīdī šķiet, ka vairs nav spēja, izvelku telefonu, ielieku austiņas un ieslēdzu uguns rituāla dziedājumu. Tā ir tā jaukā diena, kad mums juka mantras, un abi mazuļi ienesa savas jautrās korekcijas. Dzirdu Viestura mierīgo, melodisko, nosvērto balsi, Janas skanīgo dziedājumu, fonā Ilona grabina “grabulīti”, Inguna sit plaukstas, un Vizmas visaptverošā mīlestība tur mūs visus kopā. Un es vairs neesmu viena, dziedu līdzi.., Vajadzēja divus atkārtojumus, lai uzraustos kalna galā. Panāku jaunu sievieti, kura iet lēnām un ar vēl lielāku piepūli, no sirds apbrīnoju viņu par drosmi, jo viņas augums ir ļoti liels, soli pa solim, atbalstoties uz nūjas viņa kāpj, no matu šķipsnām tek sviedri un elpa tik sekla un smaga. Eju un ar acs kaktiņu pieskatu viņu, tāpat kā pirms mirkļa mani pieskatīja japāņu meitene. Tā te kalnos pieņemts, stiprākais pieskata vājāko. Mūsu tandēms pajūk, kad jauniete apsēžas uz akmens un izņem sviestmaizes. Esmu uzrāpusies gana augstu, šķiet, līdz augstākajam punktam vairs nav tālu, ar kādu prieku novērtēju katru taisno, bezcēliena metru, tā ir īsta dāvana. Pa labi , gabaliņu no Ceļa redzams liels krusts, pie tā atpūšas divi pāri, viens atlaidies zālē, otrs atstutējies pret vienīgo lielo akmeni. Kaut kas man iekšā saka – apstājies, atpūties, bet slinkums noņemt mugursomu un kaut kur priekšā gaida Laila, iešu, lēnām, bet iešu …un turpinu soļot pa taisno ceļu.
Pirms un aiz manis neviena nav, un es nopriecājos par savas vēlmes – brīdi paiet vienai, piepildīšanos. Vēl pirms mirkļa ieraudzīju lielos ērgļus tie lidinājās cilvēka augstumā, lieliem spārniem, baltām pakaklēm, tik majestātiski, brīdi atļāvos pastāvēt un pavērot, kā divi putni, lokus mezdami planē, drīz pievienojas trešais un, kad esmu gandrīz bez elpas un bezspēkā trīcošiem ceļiem uzraususies kārtējā kalnā, to jau ir pieci. Nopriecājos, ka pat putni nāk palīgā Ceļu iet. Nogāze ir gana stāva un slidena, eju lēnām, brīžiem pieturoties pie akmeņiem, migla kļūst biezāka un vairs neredzu ,kur lieku soļus. kad izeju no miglas plīvura ,joprojām ne priekšā ne aizmugurē nav neviena cilvēka, esmu nogājusi gandrīz stundu un tas sāk šķist dīvaini, mani vienīgie pavadoņi ir ērgļi, uz mirkli apstājos, tie jau ir deviņi un savus lokus met zemu virs manas galvas, sajūtas paliek neomulīgas un sāk rasties nojausma, ka kaut kādā kārtā esmu apmaldījusies. Ir skaidrs, ka atpakaļ pa stāvo nogāzi neuzkāpšu, spēka nav, labu laiku jau klepoju un kājas vatainas. Priekšā, uz nākamā pakalna ieraugu mašīnu, vienīgā iespēja ir tikt līdz tai. Mēģinu sazināties ar Lailu ,bet nav zonas, sms neiet.. Sakaru nav, un baterija sāk rādīt sarkano svītru. Kad nokļūstu līdz mazajai, zilajai mašīnai, kungs jau piesēdies pie stūres, elsdama jautāju, vai esmu uz pareizā ceļa. Laikam mans izskats lika vēlēties būt labāks, jo senioru pāris satrauktā franču valoda vedina kāpt iekšā mašīnā, piedāvā kafiju, ūdeni, maizītes, tausta galvu. Ir skaidrs, esmu apmaldījusies un nogājusi četrus liekus kilometrus. Tieku aizvesta atpakaļ uz to vietu, kur aizgāju nepareizi – pie krusta uz akmens bija zīme, bet es to neredzēju, jo pret to atpūšoties bija atspiedies cilvēks. Sākās nopietna diskusija, kur pāris uzstāja, ka man ar viņiem jābrauc atpakaļ uz Saint Jean un no turienes jāmeklē iespēja nokļūst uz nākošo pilsētu. Šo ideju noraidu un saku, ka iešu, pāris uz atvadām mani apskauj un piekodina tuvāk esošajiem lēdiju pieskatīt, jo ļoti nogurusi. Nosmaidu pie sevis “Lēdija”. Kārtējais kāpiens un klusa cerība, ka pēdējais, jo ir jau vēla pēcpusdiena, nomācies, un miglai pievienojusies krēsla. Kādā brīdi notiek brīnums, un uz bridi pieejami sakari, sazvanu Lailu, saku ,ka viss kārtībā, tikai nomaldījos ,viņa jau ir alberģī, bet mani bez manis pašas piereģistrēt nevar, te dzīvā rinda. Mani pārņem vainas sajūta, ka ar savu maldīšanos un nespēju savākties esmu apgrūtinājums. Mēģinu iet cik ātri varu, bet kājas klausa aizvien mazāk, tās ķeras aiz akmeņiem, viena aiz otras un pieprasa pauzi. Apstājos noņemu mugursomu, padzeros un ar rīšanu apriju četras “Rudzupuķes”. Visu dienu nav ēsts, būtībā arī negribas, somā ir kārumi no mājām, bet doma par ēšanu uzdzen nelabumu. Lieku somu plecos un eju. Kāpiens, kāpiens un vēl daudzi, līdz nonāku augstākajā punktā. Esmu uzrāpusies. Līdz alberģim vēl 4 kilometri pa gana stāvu nogāzi, noslidinos pa akmeņiem un aizeju pa viegli iezīmēto taku, pa priekšu iet pāris, un esmu cieši nolēmusi, lai maksā ko maksādams, centīšos turēt viņus redzes lokā. Atkal miglas zona, kad izeju no tās, apkārt klusums, neviens nekur nav redzams, un taka beidzas vien pārdesmit centimetrus no kraujas malas. Visu dienu ir lijis, akmeņi un uz tiem sakritušās koku lapas ceļu padara ļoti slidenu. Pieturēties nav kur, un man kaut kur prātā ataust, iepriekšējā vakarā teiktais, kad kundze piligrimu kantorī izdalīja mums pases, alberģu sarakstu, teica – ejiet pa labo ceļu, pa kreisi-nē, tas ir bīstami. Kaut kādā brīdī esmu aizgājusi pa kreisi, un, neredzot nevienu cilvēku, asaras sāk tecēt pa vaigiem.. Vai atkal ??? Pati sev saku – paiešu vēl uz priekšu, ja esmu nomaldījusies, nekur neiešu ,vilkšu ārā guļammaisu un palikšu te. Viss, spēka vairs nav. Migla izklīst, un tālumā sadzirdu balsis ,esmu uz pareizā ceļa, zīme rāda, ka vairs tik 2,5 km palikuši. Elpot paliek aizvien grūtāk, sirds sitas, prāts jau labu laiku kā komā, bet neskatoties uz visu, kaut kas dziļi iekšā gavilē. Pati sevi nesaprotu, asaras līst, jo tā bezspēcības un vientulības sajūta, kad nomaldījos, tik ļoti atgādināja bērnību, kad trūka abu vecāku atbalsta, iedrošinājuma. Kaut kas, kas vēl aizķēries kādā dvēseles kaktiņā ir atradis ceļu uz āru. Negribu ,ka kāds redz mani raudam, kauns… Tik pirmā diena, un es jau nekāda, mēģinu savākties, apdzīt priekšā esošo pāri, lai tad vienpatībā ļautu asarām vaļu. Ceļš vijas caur mežu, brīžiem takas nav, tik akmeņu krāvumi, pa kuriem rausties lejup, turos pie skopajiem kadiķiem, akmeņiem, brīžiem nošļūcu uz dupša, tā drošāk. Kad vairs galīgi nav spēka ,sāku skaitīt soļus 1,2,3..50,60 jau 100 un parādās atzīme – līdz alberģim 400 metri. Kājas pie katra soļa dreb, cītīgi skaitu soļus, un vienā brīdī saprotu, ka krītu. Saka, ka cilvēks nāves brīdī redz visu savu dzīvi, man tā aizzibēja gan acīm kritiena brīdī, ne tā, ko dzīvoju kā pieaudzis cilvēks, bet bērnība. Paspēju izšūpoties tētim uz kājas, atcerēties tos mazos ,skopos mirkļus, kad viņš man bija, to vienu vienīgo reizi, kad pēc sacensībām paņēma mani sava zirga mugurā un nosēdināja seglu priekšā, man varēja būt kādi 3-4 gadi, un uz stalli mēs rikšojām, atceros, ka viņš teica, ka no sajūsmas esot spiegusi, viss smagais ,sliktais pagaisa, dodot vietu mīlestībai un atļaujai atzīt ,ka man viņa visu mūžu pietrūcis. Ar kreisās kājas celi piezemējos pret vienu akmeni ar galvu pret otru. Triecienu galvai un mugurai mazina mugursoma, laikam jau krītot būkšķis liels, jo labu gabalu priekša esošais senioru pāris skriešus metās palīgā, kundze man ir tuvāk, viņa nomet savas nūjas un piesteidzas man klāt, es spirinos kā uz muguras atmesta vabole – man viss labi, es pati… Viņa saņem manas rokas un mēģina piecelt, bet arī viņai kājas slīd. Kungs piesteidzas laikā un pa abiem pieceļ mani sēdus ,tas laikam ir pēdējais punkts, vēlme saņemt atbalstu un palīdzību cīnās ar “es pati varu”, jo tā ir iemācīts un mans vienīgais balsts un mīlestības avots ,kur varēju būt maza,nedroša jau divus gadus ir projām…. Es raudu jau balsī un kundze, noliekusies pār mani, glāsta galvu tik maigi, saudzīgi kā saprotot, kas manī notiek. Ko viņa saka, nesaprotu, tik tālu manas franču valodas zināšanas nesniedzas, saku, ka viss labi, brīdi pasēdēšu un iešu.. Kā iegāju alberģī, neatceros, caur miglu tik dzirdu Lailas –”apsēdies” , tūlīt manā priekšā izaug medbrālis, tausta pulsu, skatās acīs ,redzot novārtītās drēbes prasa – kriti? ko sasiti? Rādu uz kāju, celis nedaudz piepampis, sarkans, bet pārsists nav. Saku, ka viss labi, tik apmaldījos un esmu nogurusi. Tālākā vakara gaitā, viņš vairākkārt pienāca, apjautājās par pašsajūtu. Vēlāk Laila āri papurina galvu un prasa “Tu tā vari izdarīt ?” Atbildu ,ka varu, bet ļoti lēnām. “Tad tas neder,” viņa atbild. Alberģī ienācu īsi pirms sešiem vakarā, man pirmā diena izvērtās gara – ap 31 km un ap 10,5 stundām. Tikai pēdējā dienā, īsi pirms braukšanas mājās, Laila atzīs, ka pirmā doma, mani ieraugot –viss, ceļš beidzies. Mīļā sirds, paldies Tev par izturību, pacietību un , ka ļāvi man būt pašai. Saka, ka pirmā Ceļa daļa esot pārbaudījums ķermenim, otrā emocijām, trešā – garam. Man viss bija otrādi, pirmās aizlidoja emocijas, tad tika garam, ķermenis padevās pēdējais. Pirmajā dienā pārdzīvotais atstāja iespaidu uz imunitāti, tāpēc klepus, temperatūra un visas pārējās vainas ir tikai loģisks iznākums. Ko darītu savādāk. vispirms jau nevilktu lietus jaku, bet iegādātos piligrimu ceļa apmetni (28 eiro), tas ir garš, plandošs uz “knopkām”, līdz ar to labāka ķermeņa ventilācija. Noteikti taisītu vairākas pauzes, jau pirmajā dienā mainītu zeķes ik pa 2 stundām un – pats galvenais – ūdens pudelē ieliktu dzeramo salmiņu, kuru var piestiprināt pie mugursomas lences, lai priekš padzeršanās nevajadzētu ņemt pudeli no kabatas ārā. Tā vieglāk un ērtāk.

Manī iekrita ne tikai debesis, bet arī kalni un viss piedzīvotais, galvenokārt atļauja sev pašai, savu reizi būt vājai. Un pārliecība par to, ka lai vai kādas dzīves vētras, neviens nevar atņemt pašu galveno – tevi sev pašam. Kamēr es esmu pati ar sevi, neviens kalns nav par augstu, neviens ceļš par slidenu.
Esmu mājās pie saviem minkām,Jums,bet kalni un Ceļš ir iemājojuši manī uz visiem laikiem.