Vakar bija auksts vakars , vēl aukstāka nakts , mūs apciemoja salna . No rīta , izejot atvērt siltumnīcas durvis , pieneņu lapas viegli kraukšķēja . Bet !!! Tas trakais puķuzirnis , mīļkaimiņu mājas aizsegā, atbalstījies pret žogu , iesmej par aukstumu un parāda salnai savu koši sarkano ziedu mēli .
Līdz kalendārā gada beigām palikusi pusotra diennakts , pieņemu sajūtu , ka visu iekavēto nepaspēšu . Manas enerģijas baterijas ir tukši , tukšas . Daru to, ko varu , kur nav jāsakož zobi , pa solītim . Neticami , bet lejas istaba atbrīvojusies no kastēm , saiņiem , to saturi iegūluši pārstumdītajos, jauniegādātajos plauktos , neērtajos virtuves skapīšos iekārtojušās organizatoru kastes dažādiem
pārtikas produktiem . Ar katru izpakoto kasti , saini , ar katru ērto plauktu , organizātoru , kaut kas organizējas arī manī . Ir lietas , kas ,, deg “, tā pat , ir lietas , kurām laika deglis deg pārāk strauji un es to ietekmēt nevaru .
Iekārtoju savam stresam, trauksmei savu plauktiņu , lai guļ un atpūšas .
Tikmēr , vai atceraties , gribēju iemācīties tamborēt lakatu ? Brīnums notika , atsaucās Linda un Jautrīte . Ak , ja jūs zinātu , cik dzidri un lipīgi ir Jautrītes smiekli , tiek skan kā prieka un brīnumu zvārgulīši arī tad , kad manī pamostas burkšķis uz sevi , ieraugot kārtējo kļūdu . Bet Jautrīte tik smej :, ko’t gribēji , ja pilnīgs iesācējs sāk ar sarežģītu rakstu , bet tev sanāk , paārdi tik pāris rindas “. Un es ārdu , burkšķu un ārdu , tamborēju , priecājos un …. ak, tu , kāpostu vīriņ, atkal nepareizi . Kādā sestajā reizē biju gatava lidināt kamolu pret sienu .
Jautrīte tik smej : “ es tak mierā neliksies , kamēr tu neiemācīsies “. Bet ārdīšanas momentiem ir arī labā puse – ir laiks tuvāk iepazīties . Jo vairāk iepazīstu , jo lielāka apbrīna, cieņa un pietāte pret šo viedo sievieti ar dzidriem bērna smiekliem . Žēl , ka par šādām sievietēm neraksta . Ļoti ceru , ka tiksimies klātienē, ka man būs iespēja pateikties par tām daudzajām stundām , kas veltītas mani apmācot . Nu āķis lūpā arī uz tamborēšanu , laiks gādāt labas adatas , ar to , šķībi , līko , aso , kas ir man , viens pirksts sabakstīts , otrs tulznā .
Vai turpināšu , noteikti .
Varbūt šis tamborējums ir atbilde man – kā man izdodas iekulties piedzīvojumos !? Vienkāršo neredzu , tas nav saistošs , vajag jauno , vajag jauku taku mīt bezgalīgajā Laika pasaulē .
Te ir tik daudz interesanta , ko apgūt , ar ko dalīties, ko satikt ….
Citi raksti
Vakar lija, ne vienkārši, bet dāsni, kā tikai Astūrijā prot. Šķita, ka katrā pilē apslēpts vismaz spaiņa tilpums. Brrrr. Laiks kartupeļu pankūkām, tās vienmēr silda. Pēcpusdienā pošamies uz Tineo, bija plānā kādu jauku dāmu satikt un Guntai parādīt citu Astūrijas daļu. Ar pilsētām, vietām, cilvēkiem ir tā: patīk uzreiz vai nē, lai cik dotu otru iespēju - nebūs. Tā ir ar Tineo.
Kura ir laimīga? Pareizi, es! Ziniet, dzīves līkloči var ievest tādā dziļā un smaržīgā vietā, kur i gaismiņu neredzi. Var būt dienas, kad smags ķieģelis pie deguna piesiets. Ir jau visādi, vairāk gan to brīžu, kad sirds kā taurenītis lido, pogo kā lakstīgala, zied kā labi kopta roze.
Diena sākas ar adaptēšanos spāņu ceļu satiksmes īpatnībās:
- luksoforos nav dzeltenās gaismas. Actiņa ir, gaismiņas - nav;
- spāņi sevi neapgrūtina ar pagriezienu rādīšanu;
- apļos (vidū) ir luksofori, dažos pat četri!!!
Braucam tālāk uz ziemeļiem, augstāk kalnos, paredzēti ap 320 km, mērķis - tikšanās ar Huanu Izspiedēju (iesauku dabūja pateicoties savai gaudošanai par naudas tēmu un acīm redzamo vēlmi izkāst vai uzmest).
