Vakar bija auksts vakars , vēl aukstāka nakts , mūs apciemoja salna . No rīta , izejot atvērt siltumnīcas durvis , pieneņu lapas viegli kraukšķēja . Bet !!! Tas trakais puķuzirnis , mīļkaimiņu mājas aizsegā, atbalstījies pret žogu , iesmej par aukstumu un parāda salnai savu koši sarkano ziedu mēli .
Līdz kalendārā gada beigām palikusi pusotra diennakts , pieņemu sajūtu , ka visu iekavēto nepaspēšu . Manas enerģijas baterijas ir tukši , tukšas . Daru to, ko varu , kur nav jāsakož zobi , pa solītim . Neticami , bet lejas istaba atbrīvojusies no kastēm , saiņiem , to saturi iegūluši pārstumdītajos, jauniegādātajos plauktos , neērtajos virtuves skapīšos iekārtojušās organizatoru kastes dažādiem
pārtikas produktiem . Ar katru izpakoto kasti , saini , ar katru ērto plauktu , organizātoru , kaut kas organizējas arī manī . Ir lietas , kas ,, deg “, tā pat , ir lietas , kurām laika deglis deg pārāk strauji un es to ietekmēt nevaru .
Iekārtoju savam stresam, trauksmei savu plauktiņu , lai guļ un atpūšas .
Tikmēr , vai atceraties , gribēju iemācīties tamborēt lakatu ? Brīnums notika , atsaucās Linda un Jautrīte . Ak , ja jūs zinātu , cik dzidri un lipīgi ir Jautrītes smiekli , tiek skan kā prieka un brīnumu zvārgulīši arī tad , kad manī pamostas burkšķis uz sevi , ieraugot kārtējo kļūdu . Bet Jautrīte tik smej :, ko’t gribēji , ja pilnīgs iesācējs sāk ar sarežģītu rakstu , bet tev sanāk , paārdi tik pāris rindas “. Un es ārdu , burkšķu un ārdu , tamborēju , priecājos un …. ak, tu , kāpostu vīriņ, atkal nepareizi . Kādā sestajā reizē biju gatava lidināt kamolu pret sienu .
Jautrīte tik smej : “ es tak mierā neliksies , kamēr tu neiemācīsies “. Bet ārdīšanas momentiem ir arī labā puse – ir laiks tuvāk iepazīties . Jo vairāk iepazīstu , jo lielāka apbrīna, cieņa un pietāte pret šo viedo sievieti ar dzidriem bērna smiekliem . Žēl , ka par šādām sievietēm neraksta . Ļoti ceru , ka tiksimies klātienē, ka man būs iespēja pateikties par tām daudzajām stundām , kas veltītas mani apmācot . Nu āķis lūpā arī uz tamborēšanu , laiks gādāt labas adatas , ar to , šķībi , līko , aso , kas ir man , viens pirksts sabakstīts , otrs tulznā .
Vai turpināšu , noteikti .
Varbūt šis tamborējums ir atbilde man – kā man izdodas iekulties piedzīvojumos !? Vienkāršo neredzu , tas nav saistošs , vajag jauno , vajag jauku taku mīt bezgalīgajā Laika pasaulē .
Te ir tik daudz interesanta , ko apgūt , ar ko dalīties, ko satikt ….
Citi raksti
Pamodos un sāku meklēt attaisnojumus, kāpēc šodien nekur nebraukt. Ar sirdi, ķermeni saprotu, ka jāizraujas no mājas darbiem, bet prāts nebalsī auro par nepadarītajiem darbiem. Savācos un braucu. Galamērķis – Candas. Neliela pilsētiņa pusstundas braucienā no namiņa, kur tiek svinēti Pirmās Komūnijas svētki. Šeit pieņemts, ka gājienam paredzētās ielas tiek greznotas ar ziedu paklājiem, ko kārto agri no rīta. Šejienes tirdziņi un svētki uz LV fona izskatās pabāli, tas jau pieredzēts. Mēs esam ļoti izlutinājušies, tik ļoti, ka atradīsim, kur piesieties pat pie visskaistākā darba. Te viss vienkārši -paņēmi zāles kušķīti, ieliki trīs margrietiņas, pats lepns, pārējie apbrīno. Neviens neiespringst, dara visu ar prieku, pēc tam ar prieku svin.
Domāju nerakstīt, līdz mani ilgi, mīļi gaidītie viesi nebūs devušies mājup. Lai lieki nesatrauktu. Jo tik ļoti, ļoti gaidīti. Kāpēc - o, tur ir vesels stāsts, bet to tik ar pašu piekrišanu. Ko nozīmē būt viesu namiņa, kaut ofic neatzīta, bez stingriem papīriem, tik draugiem, draugu draugiem un viņu draugiem, saimniecei? Zināt, vai ne? Tas ir ne tikai prieks sagaidot un asara prombraucot, jo katrs paliek sirdī, tas ir ne tikai traks plānošanas, pielāgošanās maratons visās dienās, tā ir ne tikai spēja nolasīt vēlmes - gastronomiskās, emocionālās un vēl, un vēl. Tā ir arī prasme un vajadzība savākt sevi, savu fizisko ķermeni, kad tas uzrīko revolūciju.
Abpusēji vienojāmies, ka pirmo dienu vajag mieriņā, tāpēc vairāk kā divu stundu garās brokastis šķiet pārāk steidzīgas. Starp mums ir tāda kā telepātija - viena padomā, otra atbild. Pašām smiekli nāk. Abas kaķu dāmas arī atzina Lienu par labu esam, abas pieskrēja, kārtīgi noberzējās gar kājām, iezīmējot savu teritoriju. Lai tā īsti iezīmētu dienu “mieriņā”, devāmies pabeigt 10,5 metrus garās puķu dobes rakšanu.
