11.09.2020. Skumjas, nedaudz jau var...

Aha, noķēra gan mani septembrī augusta nostaļģija. Pat nezinu, kas pie vainas - varbūt dīvaini siltā nakts ar tāl-tāli atpazīstamu rudens smaržu, varbūt aptrakušie putni, kas līdz ar pirmajiem saules stariem čivina kā traki, bet varbūt tik bieži vēstulēs lasītie jautājumi: vai Tev tiešām tur nav skumji, vai tiešām viss patīk, vai nejūties vientuļa, bet varbūt Facebook atmiņas par manu Camino...

I’m dripping with sweat – the albergue is fully booked this evening. Spanish summer does its thing, it’s not even noon and almost all the rooms are booked.

12.08.2025. Bienvenida hermana de mi corazón

Katrs viesis, kurš ienāk namiņā, ir mīļi gaidīts, katrs tiek uzņemts ar visu to mīlestību, gādību, ziņkāri, ko Dieviņš man devis. Jau iepriekš izdibinu, kas kuram garšo, ko grib nobaudīt, ko grib redzēt, sajust, pie kuriem putniem pieder: rīta putni, vakara putni vai čoknutije ptjički. Daru, kā protu, lai brīvdienas būtu lieliskas, lai atpūstos gan ķermenis, gan prāts, gan emocijas. Bet šodien… šodien plūda laimes asaras pār vaigiem – atbrauca ļoti, ļoti, ļoti gaidīti un ilgoti savējie. Manas „Uguns saimes” pati sirds – Vizma ar Jāni.

12.08.2024. Pārdomas pie kafijas

Vējo, līst, karsē saule vai visa apkārtne miglā tīta, dārzs dzīvo savu dzīvi. Ja ilgstoši esmu projām, tas skumst, es pat teiktu, tam sāp, jo manu gādīgo, saudzīgo roku vietā nāk gliemežu, skudru ordas, kas rij, posta bez mazākās žēlastības, žurka, izlīdusi no alas, grauž un grauž...