12.03.2024. Raibs kā dzeņa vēders, raibs kā sievas lakats jeb - paņem mani azotē

- “Irrr rrrīīīts, ceļamies!!” Negribīgi svempjos kājās, retais brīvais rīts, kad tā gribētos pašņākuļot, un ir jau arī iemesls – pagājusī nedēļa bija ļoti intensīva ar visa veida darbiem, piedevām apaukstējos , ieguvu Niagāras ūdenskritumu no acīm un deguna, kas rezultējās deguna blakusdobuma iekaisumā (un tieši tagad alu sakārojās). Kaķēm prieki - ārā saulīte, zāle apžuvusi, var skriet uz nebēdu, un mazais, ātrais ļoti briesmīgais nekur nav manāms. Nu ja, jo kopā ar tēti un mammu jau tuvojas savām mājām Latvijā. Atmiņās no Edgara ģimenes viesošanās paliks, priecēs mani un viesus uzlabota lejas virtuve ar jaunu darba virsmu, skapīšiem, kas tumšo, drūmo telpu padarīja tik gaišu un plašu. Salikšu vēl gaismiņas, iekārtošu un būs mājīgi un jauki.

23.05.2023. Namiņa rīta stāsti – 16

Pamodos, aizmigu, pamodos... neomā ar vēlmi kādam iekost. Kaķes aizbēga, palika tik sviestmaize. Laaabi. Līst! Tas labi, jo šodiena visa pie Skorpionu kartēm, dzīvs Plutons pa māju drasēs. Noķēru mirkli, kad negāza, bruņojusies ar abām ķemmēm, kaimiņiem par prieku gūstīju Nansiju, lai izķemmētu. Kāpēc divas ķemmes?

Turpinājums trešajai dienai. Jau pāris dienas vēroju negludinātās veļas kaudzi uz lielās kumodes klusajā istabā, līdz beidzot pieķeru pie rokas Danielu un prasu pēc gludekļa.

"Ko? Tu gribi gludināt??? Eeeaaa, jāprasa tēvam Antonio, viņš par to atbild”, un Daniels pazūd kā rīta rasa.

This albergue was full last night - around 150 people, this made it clear it was not going be quiet after 22:00 (as it’s supposed to be according to the rules).