Dzīve mazciemā – 106

Namiņa rīta stāsti – 18

Kopš pagājušās ceturtdienas gaidu kurjeru, kuram jāatved sveču iepakojamais materiāls.

Ceturtdienas vakarā atnāk ziņa, ka kurjers bijis, bet es neesot bijusi mājās. Rakstu pieklājīgu, bet niknu ziņu, ka biju mājās, gaidīju, bet kurjera nebija. Pusnaktī atnāk ziņa:

“Atvainojiet, kļūda, risināsim.”

Piektdien klusums, vakarā atnāk ziņa, ka nepilnīga adrese, šoferis nav varējis atrast. Man ir jūtas, rakstu, ka ir pievienota lokācija.

Pirmdien saņemu ziņu, ka atkal atvainojas, meklēs risinājumus. Vakarā zvana kurjers, vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās.

Saku, ka jā, un gaidu. Viņš atvainojas, ka nav varējis atrast, braukšot rīt.

Man ir jūtas.

Otrdiena! Zinot dažu kurjeru dabu – nostaigāt gar māju, ja neviena nav, iet projām, pie durvīm nepieklauvē – pārceļos rakstīt lekcijas uz ielas terasi un skrienu pretī katrai mašīnai, kas brauc gar sētu.

Tuvojas vakara Zoom laiks, kurjera nav. Pēkšņi zvans, tā pati balss – vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās. Atbildu apstiprinoši. Nu viņš sāk stāstīt, prašņāt, kur jābrauc, vai ta uz veikala pusi. Atbildu, ka viņam ir lokācija, uz ko saņemu atbildi, kas mani apstulbina – esot aizmirsis mājās.

Kā, neprasiet.

Labi, noskaidrojusi, ka lieto Whatsapp, sūtu lokāciju.

Pēc brīža ap stūri parādās vīrišķis ap 30+, nesot rokās manu paciņu, aiz viņa brauc buss. Abi skatās visur citur, tik ne uzmani, kas jau skrien gar sētu un vicina rokas. Kaut kā tomēr saskatījuši, abi apstājas. Tas, kurš nesa paciņu, pieiet pie tā, kurš pie stūres, iedod manu paciņu, pie stūres sēdošais to salīdzina ar sarakstu, atdod atpakaļ nesējam  (kāpēc, ja jau paciņa bija rokās, neprasiet). Nesējs pagriežas pret mani un brīdī, kad iet gar mašīnas sūri, Bosiks, kurš sevi uzskata par šīs teritorijas bosu, laiž strūklu uz mašīnas riteņa, bet trāpa nesējam uz biksēm.

Gribēju kaut ko teikt, bet nospriedu, ka Bosiks zina, ko dara.

Šie abi kurjeri pie manis nav pirmo reizi, katru reizi šīs pats stāsts. Interesanti, kā viņi brauc – viens stūrē, otrs pedāļus spiež?

Materiāli saņemti, sveces dodas uz pastu!

Citi raksti

20.08.2025. Pārdomas

Tas brīdis, kad noej lejā vārīt kafiju un saproti, ka kanniņā ūdens jāielej tikai priekš manas tasītes. Lakšmi skraida apkārt un kāri lūkojas, vai tad neviens glaudītājs nenāks. Jau parīt atkal namiņš rībēs smieklos, šņāks kafijas kannas, uz šķīvjiem kārtosies siers, jamons, manas pēdas dipinās ašos soļos, kārtojot ceļa somas, peldēšanās piederumus, gaisā virmos dažādas smaržas un garšas. Bet šodiena pieder pārdomām, sajūtu salikšanai pa plauktiņiem pēc Vizmas un Jāņa ciemošanās.

It’s day 15. Have I really been on the road for 15 days? I feel beyond time and space. I spent the night at a lovely albergue, but…
Facebook atmiņas stāsta , ka pirms četriem gadiem , es, savākusi krietnu kaudzi ar dokumentiem , atļaujām , devos 500 + km braucienā , šķērsojot triju provinču robežas , pēc mazās lūšu meitenes Nansītes . Toreiz , i iedomāties nevarēju , kādu prieku , mieru , draiskulību un neizmērojamu uzticību , mīlestību viņa ienesīs . …

Dzīve mazciemā – 106 Read More »

(…) nē , dvēsele man neizputēs , es visu naudu lieku stutēs (….)Tā dziedāja ,,Pērkons " , kamēr es tupus , rāpus darbojos pa lielo puķu dobi .Stutes , kas ir manas stutes , kur es visu lieku , kas baro manu dvēsli ?Pieredze , tā noteikti ir mana lielā stute ; zināšanas , prasme …

Dzīve mazciemā – 106 Read More »