Dzīve mazciemā – 106

Namiņa rīta stāsti – 18

Kopš pagājušās ceturtdienas gaidu kurjeru, kuram jāatved sveču iepakojamais materiāls.

Ceturtdienas vakarā atnāk ziņa, ka kurjers bijis, bet es neesot bijusi mājās. Rakstu pieklājīgu, bet niknu ziņu, ka biju mājās, gaidīju, bet kurjera nebija. Pusnaktī atnāk ziņa:

“Atvainojiet, kļūda, risināsim.”

Piektdien klusums, vakarā atnāk ziņa, ka nepilnīga adrese, šoferis nav varējis atrast. Man ir jūtas, rakstu, ka ir pievienota lokācija.

Pirmdien saņemu ziņu, ka atkal atvainojas, meklēs risinājumus. Vakarā zvana kurjers, vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās.

Saku, ka jā, un gaidu. Viņš atvainojas, ka nav varējis atrast, braukšot rīt.

Man ir jūtas.

Otrdiena! Zinot dažu kurjeru dabu – nostaigāt gar māju, ja neviena nav, iet projām, pie durvīm nepieklauvē – pārceļos rakstīt lekcijas uz ielas terasi un skrienu pretī katrai mašīnai, kas brauc gar sētu.

Tuvojas vakara Zoom laiks, kurjera nav. Pēkšņi zvans, tā pati balss – vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās. Atbildu apstiprinoši. Nu viņš sāk stāstīt, prašņāt, kur jābrauc, vai ta uz veikala pusi. Atbildu, ka viņam ir lokācija, uz ko saņemu atbildi, kas mani apstulbina – esot aizmirsis mājās.

Kā, neprasiet.

Labi, noskaidrojusi, ka lieto Whatsapp, sūtu lokāciju.

Pēc brīža ap stūri parādās vīrišķis ap 30+, nesot rokās manu paciņu, aiz viņa brauc buss. Abi skatās visur citur, tik ne uzmani, kas jau skrien gar sētu un vicina rokas. Kaut kā tomēr saskatījuši, abi apstājas. Tas, kurš nesa paciņu, pieiet pie tā, kurš pie stūres, iedod manu paciņu, pie stūres sēdošais to salīdzina ar sarakstu, atdod atpakaļ nesējam  (kāpēc, ja jau paciņa bija rokās, neprasiet). Nesējs pagriežas pret mani un brīdī, kad iet gar mašīnas sūri, Bosiks, kurš sevi uzskata par šīs teritorijas bosu, laiž strūklu uz mašīnas riteņa, bet trāpa nesējam uz biksēm.

Gribēju kaut ko teikt, bet nospriedu, ka Bosiks zina, ko dara.

Šie abi kurjeri pie manis nav pirmo reizi, katru reizi šīs pats stāsts. Interesanti, kā viņi brauc – viens stūrē, otrs pedāļus spiež?

Materiāli saņemti, sveces dodas uz pastu!

Citi raksti

12.06.2024. Kad viņas satiekas

Vispirms vēlos pateikties ikvienam, kurš dalījās, dalās ar maniem ierakstiem, jo, re, kā notiek! Kāds padalījās ar namiņa stāstiem, tie nokļuva Ivetas draudzenes redzes lokā, viņa padalījās tālāk, un Iveta ieraudzīja, izlasīja. Nosprieda, ka šī nu ir tā vieta, kur viņai vajadzētu nokļūt. Papriecājās, bet ierakstu nepiefiksēja. Tuvojās atvaļinājuma laiks, nu, kur tad ir tā vieta, kur gribēju nokļūt? Draudzene arī vairs neatcerējās, tad Iveta pacietīgi sērfoja pa draudzenes laika joslu, līdz atrada. Ceļš līdz namiņam bija piedzīvojumu pilns, ņemot vērā, ka Iveta dzīvo Amerikā.

07.08.2020. Pārdomas kazenēs.

Sēžot uz terases, ieraudzīju krītošu zvaigzni, spožais zibsnis pret tumši violetajām debesīm atgrieza realitātē - ir augusts. Dīvaini, šis ir pirmais gads, kad siltie augusta vakari, krītošās zvaigznes neuzdzen saldsērīgo skumju noti “man atkal jāaizmieg”. Šogad tauriņi danco manā iekšienē, cenšos tos kušināt: “Pag, pag, lēnāk, nav īsti iemeslu”, bet tie neklausa, tie dejo. Atliek atmest ar roku, lai jau... Tikai... Šodien galīgi neredzu iemeslu jautrajam dancim.
Jūra sastāv no maz-mazītiņiem ūdens pilieniem...

Diena sākas ar adaptēšanos spāņu ceļu satiksmes īpatnībās:

  1. luksoforos nav dzeltenās gaismas. Actiņa ir, gaismiņas - nav;
  2. spāņi sevi neapgrūtina ar pagriezienu rādīšanu;
  3. apļos (vidū) ir luksofori, dažos pat četri!!!

Braucam tālāk uz ziemeļiem, augstāk kalnos, paredzēti ap 320 km, mērķis - tikšanās ar Huanu Izspiedēju (iesauku dabūja pateicoties savai gaudošanai par naudas tēmu un acīm redzamo vēlmi izkāst vai uzmest).