Jubileja

Šodien jubileja – divi mēneši, kopš esmu savā rozā namiņā un pusotrs, kopš karantīnā!

Daudz vai maz, nevaru atbildēt. Ir dienas, kad sev jautāju – tik vien? Šķiet, ka vesela mūžība pagājusi. Kā es vispār esmu varējusi dzīvot bez savas rozā gerberas, kas spītīgi zied pie palmas pašām saknēm, bez savas sarkanās rozes un nokaltušā kamēliju koka, ar kuru izjūtu vārdos neizsakāmu saikni…

Brīžiem šķiet – kā, jau tik daudz? Ko esmu visu laiku darījusi? Laiks iet, bet nekas nav padarīts.

Un tad sev saku – Stop, kundzīt! Aizej paskaties uz dārzu, paskaties, kā sāk ziedēt tevis stādītās hiacintes, kā savus degunus sparīgi pretī saulei stiep lilijas, peonijas, kā dārza vagā gurķi stiep lapiņu pēc lapiņas, paskaties uz iekoptiem atpūtas stūrīšiem, iekārtotajām mājas daļām! Pat Dievam vajadzēja sešas dienas, lai pasauli radītu, tu pamestu māju, dārzu gribi pāris mēnešos kārtībā savest.

Tā jau ir, nekad nepietiek, nekad nešķiet, ka padarīts pietiekami. Tāds dīvains laiks, ne tikai tāpēc, ka esmu apgriezusi savu stabilo dzīvi ar kājām gaisā un devusies pa pēdām tur, kur sirds sauc, bet arī pasaule sašūpojusies kā maza laiviņa okeāna vētrā.

Šajās dienās saņemu daudz vēstuļu ar jautājumiem – vai brauksi mājās, ko darīsi, kāpēc vispār Spānija, nu kur tev tādas domas galvā? Laikam pienācis laiks uzrakstīt – kāpēc, kas bija tas dzinulis mājai un Spānijai.

Būs gari un bez cukura tekstiem!

Tas bija 2013. gads, kad lēnām sāku celties pēc savas iekšējās krīzes. Aiz muguras jau bija saimniecības un mājas zaudējums, kuru ar vīru paši savām rokām cēlām, un ne tikai cēlām, pat mežā materiālus gatavojām, katru pagalma pleķīti atbrīvojām no stikliem, mēsliem, katru grāvmalu izkopām. Tai dienā, kad tā līdz galam sapratu, ka māju vairs nav, ilgi stāvēju ceļa galā pie lielā oša un skatījos, atceroties kā izauga bērni, kur bija viņu štābiņi, kā vēlām lielos akmeņus, veidojot akmensdārzu, kā vakaros uz tā sēdēju un domāju, ka man būs izdevies tas, kas neizdevās maniem vecākiem – radīt vietu, kur vienmēr būs mājas maniem bērniem, mazbērniem… Stāvēju ilgi, līdz asaras vairs netecēja, tikai kas svilinošs dedzināja plakstiņus.

Aiz muguras bija laulības šķiršana, draugu zaudējums, jo nu no manis vairs nebija ko ņemt, da es pati droši vien biju nekāda, drīzāk pusmirusi kā dzīva, jo caur visām peripētijām, cilvēks, kurš bija visa mana pasaule, kuram bezgalīgi uzticējos, vienkārši, ne vārda nesakot, pagrieza muguru un aizgāja, nenokārtojot saistības. Pasaule bruka, bet vēl bija drauga plecs uz kura izraudāties, kurš neļāva degunu nokārt, ierāva dzīves virpulī, da tādā, ka nebija laika ne par ko domāt, šķita, ka izķepurošos.

Bet Dieviņam viņu vajadzēja vairāk un drīz pēc tam vēl kādu vajadzēja vairāk.

Paliku kā putns bez spārniem, tik ar trulu sāpi ķermenī. Kur palika pusgads no manas dzīves, īsti nezinu, kaut kur eksistēju.

Tad kādā brīdī nāca atziņa, ka nomirt jau man neļaus, ir jāceļas. Un lēnām cēlos, paldies manām kursa meitenēm, bez viņām es nepieceltos.

Cēlos un kritu, atkal cēlos, kritu. Dieviņu tai laikā nelūdzu, es uz viņu dusmojos, bļāvu, bet laikam jau Visumam, Dievam biju vajadzīga, jo soli pa solim sāku kaut ko ap sevi saskatīt.

Un tā, uztverot maņas, nokļuvu kādā pašizaugsmes nodarbībā. Pirmais uzdevums bija pastāstīt, ko tad savā dzīvē gribu. Skaidri atceros, ka teicu, ka gribu kļūt ļoti bagāta, lai radītu centru, vietu, kur var atnākt cilvēki, kuri ir kaut ko ļoti būtisku sev zaudējuši – zaudējuši sevi.

Šai vietā viņi būtu drošībā un ietu palīgā tiem, kuriem ir vēl sliktāk. Jā, tas bija bez patosa, jo vienkārši to tik ļoti gribēju sev – kaut dienu drošībā, siltumā, kur zinātu, ka parūpēsies, kur man palīdzēs saprast, kas vispār notiek.

Bet grupas vadītājs to nesaprata, tik vien noteica, ka māte Terēze esot mirusi un es neesmu viņas iemiesojums. Vairs uz grupu negribējās iet, da arī naudas tam nebija, bet kaut kādā mistiskā veidā, īsi pirms nākamās nodarbības, esot pie draudzenes, viņas radiniece sāka sūdzēties par sāpošo sprandu. Cik tā darba, mani pirksti, kādu stundu strādājot, “attaisīja krampi”, nākamajā dienā kundze atnāca uz pilnu masāžu un atstāj tieši tik, cik vajadzēja mācībām. Uztvēru to kā zīmi un gāju atkal. Nestāstīšu, kā man gāja, vemšana, migrēnu lēkmes bija mazākais.

Gāja laiks, atsāku savu masieres praksi, doma par to īpašo vietu nelika mieru, bet pēc tās reizes tik klaja nosodījuma i iepīkstēties neuzdrošinājos.

Bet soli pa solim uztapa Bruņinieku ielas pasaule ar visām dāmu grupu nodarbībām, planētu vakariem u.c., un viens no manas TĀS grupas teica – “skat, Tu esi radījusi savu pasauli, to, ko gribēji. Tu dod mieru un iespēju.”

Jā, varbūt. Bet ar to bija daudz par maz.

Kaut kā, kaut kur, ejot cauri visiem labirintiem, biju savu četrinieku – ķermeni, prātu, dvēseli un emocijas – atšķīrusi vienu no otra, kopā tie sanāca tikai tad, kad strādāju.

Var teikt – sevi dzīvu un pilnīgu jutu tikai darbā, tam tad arī pilnībā nodevos.

Daudz paralēli mācījos, apguvu dažnedažādākās metodes, kā saprast, kas notiek cilvēkā, kā ir tad, kas kaut kas lūzt, ielīdu tādos dziļumos, ka pasniedzējiem bija galvas jāsaķer – jo tas viss bija par mani, es sapratu TO.

Un tad bija tā laime 48 gadu vecumā pirmo reizi aizbraukt divu nedēļu atvaļinājumā. Likās – nu gan visam manī ir jādzied, jāzied. Vilšanās – nekā. Jā, jūtu jūru, baudu peldēšanu, ir prieks par skaisto sudraba rokas sprādzi, bet iekšā nekas neatbalsojas.

Ziema nāca ar jaunu dāvanu – iespēju uz dažām dienām aizbraukt uz Izraēlu.

Kopš bērnības gribēju šo zemi redzēt, nez kāpēc iedomājos, ka Jeruzaleme ir balta, varbūt tāpēc, ka domāju, ka tur Dieviņš dzīvo. Un atkal – esmu Jeruzalemē un ir NEKAS. Skatos apkārt, tveru, bet iekšā viss kā sastindzis.

Kamēr stāvējām garo rindu uz Tā Kunga kapa vietu, izdomāju garum-garo sarakstu, ko viņam prasīt. Iegāju alā, domās pilnīgs tukšums, viss kā palēninātajā filmā, nejutu ne rokas, ne kājas, atjēdzos tikai, kad sargs, paņēmis pie elkoņa, izveda ārā.

Pirmās bija tādas kā dusmas, kā vilšanās – tā! Neko neievēlējos. Kad pagāju gabaliņu nostāk, kāda iekšējā balss manī jautāja – “ko vēl varu darīt savā labā? KO?”

Tāda pusapdullusi izgāju no baznīcas.

Ekskursija turpinājās, bet tas jautājums vibrēja visā manā ķermenī, un tad, liekot soli, atnāca atbilde – noej Santjago Ceļu!

Kas tas tāds?!

Atbraukusi mājās, drudžaini sāku meklēt informāciju un sapratu, ka jau sen par šo ceļu zinu, esmu gribējusi iet, tikai tas bija nobīdīts kādā aizmirstā kaktā.

Uzradās ceļa biedrene, un 2017. gada 31. augustā, pirmo reizi mūžā uzlikusi uz pleciem ceļotāju mugursomu, apāvusi smagās botes, pilnīgi bez jebkādas sagatavošanās, informācijas sāku iet.

Kā man gāja, to visu rakstīju blogā, kas arī bija jaunums priekš manis, jo, tā kā man ir disleksija, bija jāuzrunā kāds, kurš uzrakstīto saliek lasāmā veidā.

Pirmajā dienā bija tas slavenais kritiens, galvas, muguras sasišana, apmaldīšanās kalnos un vēl visas jautrības, kas deva norādes, ka mans ejamais pasākums ir beidzies.

Otrajā rītā, kad par spīti apkārtējo prognozēm , spēju no gultas piecelties, jau skaidri zināju, ka gribu savu alberģi- vietu ,kur dot rūpes un atpūtu , ka man dzīve būs Spānijā.

Jo te beidzot sajutu sevi pilnībā. Laikam jau krītot tas akmens kaut ko galviņā sakārtoja.

Kā to izdarīt, par kādiem līdzekļiem – nebija ne jausmas. Zināju, ka tā tam būs būt.

Atbraucot atpakaļ uz Rīgu, sāku meklēt informāciju, kur, ko, kā var atrast.

Arī par to esmu rakstījusi, neatkārtošos .

Tad sekoja pirmais izlūkbrauciens, iekulšanās sniegputenī ar vasaras riepām. Pirmā alberģa atrašana, kam sekoja uzmetiens, naudas izkrāpšana, ko atpakaļ nedabūju, toties jau pēc nedēļas iepazinos ar saviem Pūčukiem – trim katoļu priesteriem, kuru alberģī 17 dienas nostrādāju kā brīvprātīgā.

Tās bija brīnumainas 17 dienas, kad darīju visu – i podus berzu, i ne no kā būru vakariņas piligrimiem, i strīdējos ar Danielu (vienu no priesteriem), i ,,Despacito” pavadījumā, legingos ģērbusies, dupsi kustinot, mazgāju logus, kas priesterus gandrīz ģībonī nolika, i uzķēru ģībstošos piligrimus, sēdēju turēju roku, žāvēju asaras, vienkārši uzklausīju. ES BIJU.

Pēdējā vakarā, atvadoties, priesteri visi kā viens teica – jā, tas ir tavs ceļš, tu jūti cilvēkus. Tajā naktī es ilgi sēdēju mazajā kapelā un runāju ar VIŅU. Miera man vairs nebija.

Jā, man patika un vēl joprojām patīk mans darbs, ko daru arī tagad- attālināti. Gūstu gandarījumu, kad redzu sava darba augļus, bet ar to bija par maz, daudz par maz.

Nu esmu šeit, cik viegls vai neviegls bija ceļš, arī tas ir aprakstīts. Kad trīs dienas pirms izbraukšanas uz Spāniju, tā nejauši (ha, ha – nejauši) sazvanījos ar Otrdieni, kura tikko bija zaudējusi darbu, tuvinieku atbalstu, sēdēja depresijā jeb dziļā, dziļā khm……. , kāds pieklauvēja tur dziļi iekšā – dod iespēju. Un es teicu – labi, kad būs pavisam slikti, brauc pie manis.

– “Es braucu tūlīt, var?”

Atkal mirklis svārstību – brauc!

Tā rozā namiņā ieradās pirmais cilvēks, kuram vajadzēja mirkli drošības, siltuma, iespējas paskatīties uz lietām, cilvēkiem un sevi no malas.

Ne viss bija gludi un skaisti, bet namiņš savu padarīja, un projām aizbrauca pavisam cits Otrdienis.

Es ticu, ka pietiks spēka realizēt tos mērķus, ko sev salika, ka, balstoties uz jaunajiem resursiem, nostiprinās to, kas iztrūkst. Ka jauniegūtais moto “Ja varu šito sakni izrakt, tad varu visu!” , dos spēku tad, kad to vajadzēs visvairāk.

Es ceru, ļoti ceru, ka man izdosies sagaidīt jauno sezonu, kad pa ceļu atkal staigās piligrimi, kad nāks kāds cits, kuram vajadzēs mirkli saprast sevi, brītiņu drošības, atbalsta, kurš, to saņēmis, pratīs dot tālāk. Mēs ar namiņu gaidīsim. Divstāvu gultu nebūs, būs nelielas, ērtas istabiņas vienam, diviem ceļotājiem, ērtas gultas ar baltiem palagiem un “Bārbelīti”.

Varbūt būs kāda jauniete, kurai līdzīgi kā Otrdienim, ejot pa tumšo meža taku no okeāna, es klusi skaitīšu:

Tu esi mazs, aizgulējies lācēns

Un nezini, ka tā ir dzīve,

Kas Tavām lāča ausīm

Tik trokšņaina šķiet.

Tu vēl neesi savā ozolā rāpies

Un pēc rūgtenā medus slāpis,

Tev vel bites kodiens nav iesāpējies.

Tu esi mazs, aizgulējies lācēns…

Un nezini…